Grāmata izdota 2003.gadā, taču romānā aprakstīta ir vēl Padomju laika situācija.
Romānam ir ļoti interesanta uzbūve - tas nav vienkāršs stāstījums par kādu vienu laiku vai laika posmu, darbība nav secīga. Romānā tagadnes pārdomas savijas ar pagātnes rēgiem un atmiņām, bērnības skatiem un pēkšņām nākotnes vīzijām. Ar šādu paņēmienu autore panāk apziņas plūsmas efektu. Lasītājam paliek daudz neatbildētu jautājumu, līdz galam neizdomātu domu. Teksta fragmentārisms ievieš haosu- nesapratni vai tas notika pēc tam vai pirms tam-, taču lasot tālāk kļūst skaidrs, un jau grāmatas vidū, prāts ir pilnībā pielāgojies teksta informatīvai un emocionālai uztverei.
Valoda ir vienkārša, saprotama, brīžiem pārbagāta ar rusicismiem un barbarismiem- sarunvaloda. Autore nebaidās lietot stiprus vārdus, lai pasvītrotu konkrētas cilvēku īpašības un lai izceltu trūkumus. Ļoti tieši un konkrēti, bez kautrēšanās un aizspriedumiem, tiek tēlota cilvēka ikdiena un pārdzīvojumi. Lietas tiek sauktas īstajos vārdos. Taču neskatoties uz visu iepriekš minēto, darbā ir ļoti skaisti aprakstītas jūtas, izmantoti krāšņi epiteti un salīdzinājumi, lai paspilgtinātu emocijas. Mīlas ainu tēlojumā autore visu atstāj lasītāja fantāzijas ziņā, un nevērīgs lasītājs tās var pat nepamanīt, jo viss aprakstīts tik miglaini- ar dabas skatiem, salīdzinājumiem un vienkārši kaut kādām brīvi klīstošām domām. …