Žurnālistika un personiskās dzīves neaizskaramības problēma

Jā, ikvienam ir tiesības uz personiko dzīvi un tāpēc jau tā ir personiksā dzīve, ka nevienam citam gar to nav nekādas daļas kā vien pašam. Personisko dzīvi aizsargā Satversme “Ik vienam ir tiesības uz privātās dzīves mājokļa un korespondences neaizskaramību.” un likumi par cilvektisībām. Tomēr tad rodas jautajums kas tad ir personsikā dzīve un kur ir robeža starp personisko un sabiedrisko dzīvi? Un cik tālu žurnālists kā sabiedrības sargsuns drīkst iejaukties amatpersonu personiskajā dzīvē “vaktējot” viņu ienākumus un visus soļus ārpus mājas (ar ko tiekas, kāpēc, cikos pārrdas mājās, ar ko pārodas majās utt.) šie pēdējie nosauktie iemesli ir vairāk raksturīgi dzeltenajai presei, kas ir viszemākais, tomēr nemazāk ienesīgākais, žurnālistikas veids.
Es domāju, ka žurnālistam ir tiesības iejaukties kāda sabiedrības priekšstāvja privātajā dzīvē un celt gaismā negatīvas darbības vai varbūt gluži pretēji, pozitīvas, ja viņa privatās darbības kaut kadā viedā skar pārējo sabiedrības locekļu dzīvi. Stājoties kādā apmatpersonas amatā cilvekam jārēķinās, ka tā ka viņš pārstāv sabiedrības un valsts intereses, viņš tiks rūpīgi uzraudzīts un analizēts un apspriest tiks teju vai katrs viņa solis. Cits jautājums ir vai tiešām ir vajadzīgs apspriest presē, internetā un citos medijos slavenību dzīves peripetijas. Kaut gan no otras puses tas tomēr arī ir mediju bizness, kurš ienes ne mazu naudu.
…