„Pats dižākais pasaulē ir prasme piederēt sev.”
(Mišels de Montēņs)
Ikdienā mēs apzināmies lietas un darbus vai nedarbus, kas pieder mums, bet kam piederam mēs? Pilnīgākā izaugsme ir prasme piederēt sev, jo tad domas ir tik subjektīvas, cik subjektivitāte spēj izpausties savā krāšņumā, tad cilvēkam piemīt patstāvība un tikai tad cilvēks spēj patiesi piederēt kādam citam.
Cēlie Mišela vārdi: „Pats dižākais pasaulē ir prasme piederēt sev” ir bijuši paša domas izgudrotāja piederība sev, jo šos vārdus var apstrīdēt, noliegt vai nepieskaitīt pie sakarīgas domas. Tā izpaužas mūsu subjektīvo, patieso domu izklāsts. Katra diena neiztiek bez saskarsmes ar plašsaziņas līdzekļiem, spēcīgiem citu personu viedokļiem, kas krasi maina mūsu viedokli, iespaidojot pakļāvīgās smadzenes. Mūsdienu pasaulē šis uzdevums, palikt pie savām domām, ir ļoti sarežģīts, jo demokrātijas dēļ, gribot negribot, ir jāuzklausa citu viedokļi, kas degradē piederību savam prātam, jo nākas pieņemt citu pareizos un nepareizos spriedumus.
Patstāvība arī ir viena no pūķa galvām, ar ko ir jātiek galā, lai virzītos uz Mišela diži nosaukto prasmi. Gan Latvijā, gan citās valstīs sabiedrībā kopumā var novērot vilku bara instinktu- kurš skaļāk kauc, tam lielāka taisnība un vairāk atbalstītāju. Protams, reizēm tas ir nederīgi, tu nevari visu laiku būt neatkarīga būtne, bet daudziem jo daudziem loģikas burbulī ir skaidri norādīts, palikt barā, lai ko tas arī prasītu, un dzīvot kā pilntiesīgam bara loceklim, pakļaujoties lielākajam vilkam. Ja man būtu iespēja, es pārspridzinātu šo loģikas burbuli un parādītu, ka patstāvīgi, apzinoties savu individualitāti un citu individualitātes, var dzīvot pavisam citu dzīvi. Protams, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas apzinās šo patiesību un izmanto to savā labā. Tie ir barveži, kas nedomā atteikties no troņa un titula, un kādēļ lai viņi to darītu, ja ir pietiekami daudz muļķa kucēnu, kas klausa?
Cilvēks ir būtne, kam vienmēr ir bijusi vajadzīga kāda cita cilvēka klātbūtne, lai izdzīvotu. Var teikt, ka piederu kādam, bet ja domas ir tālēs zilajās? Piederība citam ir tad, kad kilometri šķir, bet domas, neizjūtot attālumu, kavējas. Tikai pēc tam, kad esam paši sevi sapratuši var runāt par piederību citam, jo tikai tad tu esi tāds, kāds esi ar visiem saviem ragiem un nagiem, bet jebkurā gadījumā tu esi vajadzīgs. Tas ir līdzīgi kā vārdos: „Grūti ar tevi, grūti bez tevis”. Piederēt kādam, tā ir māksla, ko mācāmies visu mūžu. Vai tas visiem izdodas? Tas jau ir cits jautājums.
Izlasot Mišela de Montēņa vārdus, rodas jautājums. Kā var nepiederēt sev un kā vispār var piederēt sev? Kas ir cilvēks, lai noteiktu daudzās dzīves piederības? Bet mēs to darām. Vai Mišela vārdi ir patiesi? Puse teiks, ka jā, puse teiks, ka nē, bet uzvarēs tas, kurš spēs par sevi pastāvēt, kurš skaļāk kauks.
