Autors: Lāsma Pastare / Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola
Vērtējums: +27
Vērtējums: +27
Es izvēlējos rakstīt eseju par iedzīvotājiem – par tiem, kas brauc prom, par tiem, kas atgriežas vai imigrē, par tiem, kas mirst un tiem, kas dzimst, kā arī censties atrast iemeslu, kāpēc iedzīvotāji dodas prom. Rakstu par cilvēkiem, jo viņi ir svarīgāki par politiskajiem, ekonomiskajiem jautājumiem vai jebko citu, kam nepukst sirds. Latvijai pukst, un mūsu balsis ir Viņas sirdspuksti.
Bet dažbrīd rodas iztrūkumi starp šiem sirdspukstiem. Es tos dzirdu, jo arī mani draugi, radinieki ir starp tiem 14 000 iedzīvotāju, kas aizbrauc.„Šā gada pirmajos astoņos mēnešos no valsts oficiāli emigrējuši 13 942 Latvijas iedzīvotāji, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija. Pērn šajā periodā emigrējušo skaits bija uz pusi mazāks – 6836.” Cilvēkus uz ārzemēm sauc naudas skanošā, dzidrā balss. Viņi tajā klausās kā veldzējošā lietū, kas sitas pret Londonā tikko izīrētā dzīvokļa loga palodzi. Pēc lietus gaiss vienmēr ir svaigāks... Cilvēki bēg no Latvijas kā no grimstoša kuģa, lec ūdenī un izmisīgi peld, ķeroties klāt Lielbritānijas, Vācijas, Īrijas un citu valstu mestajiem glābšanas riņķiem. Bet, ja viņi atskatītos – redzētu, ka kuģis negrimst, tas katru vakaru piedzīvo saulrietus, katru rītu – saullēktus.
"Tagad izskatās, ka emigrējuši varētu būt divreiz vairāk, nekā iepriekš lēsts – kādi 200 tūkstoši. Tāpat pie vainas ir dzimstības samazināšanās, pērn dzimuši tikai 19,2 tūkstoši cilvēku, astoņdesmito gadu beigās gadā dzima teju 40 tūkstoši," norāda eksperts Ilmārs Mežs. Depopulācija – saistībā ar šo tēmu internetā var izlasīt “iedvesmojošu” informāciju, kas rakstīta 2010. gadā ar nosaukumu „Parūpējies par sava bērna starta kapitālu jau šodien, jo bērni aug ātrāk nekā nauda!“ šis teikums dod stimulu tiekties pēc naudas, ja ne tik daudz sevis, tad nākotnē vai tagad esošās ģimenes dēļ.
Cilvēki ne tikai emigrē, bet arī imigrē. Šo vai citu iemeslu dēļ uz Latviju brauc cilvēki, kuru dzimtā zeme meklējama ārpus Latvijas robežām, bet, kuri mājas ir atraduši tieši mūsu zemē. “Šā gada astoņos mēnešos uz dzīvi Latvijā ieceļojuši 2132 cilvēki, kas ir vairāk nekā pērn šajā periodā, kad Latvijā iebrauca 1753 cilvēki.”
Un šoruden caur lapu atsitieniem pret bedru nosētajiem, izdangātajiem trotuāriem es izdzirdēju Viņas balsi “Prāta Vētras” dziesmas “Man kabatā” rindās “Ja man pietrūks spēka nosargāt, ņem mani uz rokām“. Mana Latvija nespēj visus cilvēkus nosargāt, un es nespēju viņu paņemt uz rokām un mierināt. Pārāk trausla esmu. Un tad viņai jāmierina mani, turpinot dziedāt “Man kabatā tev nekad nebūs salti [..] man kabatā vienmēr mammas pīrāgus pildīs, man kabatā atmiņas glabās un sildīs”. Naktīs es paslēpjos viņas mēteļa kabatā un aizmiegu. Tieši tāpēc, ka linu auduma vīles, Latvijai ejot caur gadsimtu ceļiem, ir mazliet izdilušas, caur tām iezogas tik daudz cerību staru, kuri aicina cilvēkus vēl nepadoties, neaizbraukt. Pat izmisušu.. mazliet izmirušu es viņu tik ļoti mīlu.
Banāli skan, bet man patiešām šķiet, ka mēs esam sirdspuksti Latvijas pulsējošā sirdī, viņas atomi, kas katru rītu skrien pa ielu asinsvadiem, triecas to sienās, daudzi izskrien robežām cauri un aizbrauc. Un tā katru dienu Latvijas sirds pamirst, zaudējot eritrocītus vienu pēc otra, un mūsu sirdis pamirst 3 gadu garuma mirklī, neredzot draugus, paziņas, radus.
Sēžot Baltijas jūras apskalotajās smiltīs, es rudeņos Viņai un jums stāstu par cilvēkiem, kas kā putni, izplešot metāliskos lidmašīnu spārnus aizlido uz „siltajām zemēm“, lai atgrieztos pavasaros. Ak, mēs – 1,9 miljoni ziemas zvirbuļi, sagaidīsim viņus Rīgas lidostā, kad atkal plauks Latvijas ozoli un liepas!
