Dažas lappuses Latvijas dienasgrāmatā

Ja kaut kas ir tik dziļi ieaudies mūsu ikdienā, ka kļūst par pašsaprotamu, mēdz gadīties, ka vairs neprotam to pienācīgi novērtēt. Tomēr ir brīži, kas ir tik spilgti un sajūtu pārpilni, ka piespiež mums mazliet sašķiebt galvu, tad vēl mazlietiņ, un vēl mazmazdrusciņ, un – klikt – ieraudzīt savu dzīvi no pavisam cita skatupunkta. Tādos mirkļos dažreiz pieķeru sevi domājam – paldies Dievam, ka esmu latviete.
Mani nepamet sajūta, ka Latvija ir zeme, kur viss atrodas perfektā balansā. Šeit, protams, ir problēmas, patiesībā – vesels milzums problēmu, bet vai bez tām mūsu dzīvei nezustu izaicinājuma garša? Ja kaut kas nāk pārāk viegli, tam taču zūd vērtības pieskaņa. Un tomēr mums ir dots daudz, tik sasodīti daudz. Es mazliet mīlu Latviju agros ziemas rītos, kad oranži uzlecošās saules stari slīpi iespiežas māju logos un to aizmigušo iemītnieku acu kaktiņos. Es mazliet mīlu latviešus, kas, satuntulējošies miljons kažokos, lēnām dodas savās ikdienišķajās gaitās, ved bērnus uz skolu, dodas pēc piena rīta kafijai, slāj uz pirmajiem vilcieniem vai nodokļu inspekciju. No rītiem viņi ir patiesi. Baltajos ziemas rītos aiz viņu ledus kristālu piebirušajām skropstām mirdz mazliet pazīstamas uguntiņas.
Paldies Dievam, ka esmu latviete tajās drēgnajās rudens dienās, kad gaiss smaržo mazliet pēc dzērvenēm, mazliet pēc gatavām piparmētrām, mazliet pēc pilniem pagrabiem un pieliekamajiem. Mazliet pēc Latvijas. Šīs smaržas es nekad nemainītu pret naudas, dzīves standartu, atstrādātu shēmu un pārapdzīvotības smakām. Es nezinu, vai pielijušas zāles smarža ir daudz, bet zinu, ka man ar to pietiek.
Paldies Dievam, ka esmu latviete, jo šeit viss vēl ir tik īsts. Cilvēki joprojām zina, ka viņu rokas nav domātas tikai klēpī turēšanai, viņi prot tās likt lietā, lai radītu kaut ko tik skaistu, ka grūti pat to izteikt vārdos. Vai ir vēl kāda tauta, kas vasaras nogalēs masveidā dodas mežos, lai vāktu gailenes un baravikas, un visas pārējās meža sēnes, ko vakarā pasniegt kopā ar brūniem kartupeļiem no pašu dārza, kuri pārkaisīti vēl ar tumšzaļu diļļu sauju. Tas ir tik vienkārši, bet reizē tik aizkustinoši. Un latviešu mājas – tās ir pilnas ar pašdarinātām lietām. Varbūt tās ne vienmēr kalpo paredzētajam mērķim, toties katra no tām ir tik interesanta un nes sev līdzi kādu stāstu.
Latvija, Tu esi lieliska. Nē, patiešām. Es nezinu, kāpēc manai dzīvei lemts vīt savus līkločus tieši šeit. Es nezinu, kāpēc es Tevi izvēlējos. Vai varbūt – Tu izvēlējies mani. Un zini – tā ir vislabāk.