Mēs esam Latvija (1)

Vai kāds man var aizliegt mīlēt Latviju? Es esmu tās neatņemamā daļa, bez kuras valsts nepastāvētu. Es esmu kā mīklas daļa, kā pamatu ķieģelis, bez kura viss jau sen sabruktu. Manās rokās ir valsts nākotne. Bet kam pieder tās tagadne? Protams, ne man. Man pieder tikai ziņas. Ziņas par to, kas notiek. Un kā notiek... Ticiet man – man nav vienalga.
Es negribu apvainot nevienu par to, kas notiek apkārt. Mēs visi esam vainīgi. Mums katram ir jāizjūt vaina par šodienas situāciju. Par to, var strīdēties, bet vai par faktiem ir jāstrīdas?
„Valsts - tas esmu es!” teicis Ludviķis XIV. Kad es biju maza, gribēju kļūt par tramvaja konduktoru. Vienkārši tāpēc, ka man likās interesanti visu dienu braukt pa manu zaļo pilsētu, izdot smaidīgiem cilvēkiem biļetes, turklāt saņemt naudu par savu izklaidi. Augot es sāku skatīties uz to citām acīm. Pilsēta man jau neliekas tik spoža un skaista, cilvēki šķiet „pelēki”. Tagad, ja starp šo pelēkumu atrod „krāsainus” cilvēkus, viņus uzskata par nenormāliem. Arī es dažreiz uzskatu viņus par tādiem. Paskatieties pa logu! Vai jūs redzat kaut vienu laimīgu ģimeni? Laimīgus bērnus? Es redzu pelēku masu, kurā visi skrien uz darbu, dzenas pēc visādām lietam, kuras liekas ļoti vajadzīgas, nepieciešamas. Viņi skrien, klūp, krīt, ceļas, atkal skrien lādot mūsu valdību, pilsētu un cilvēkus apkārt par tādu dzīvi. Viņi lād mūsu Latviju. Un man rodas jautājums, kā var eksistēt normāla valsts, ja katru dienu tūkstošiem cilvēki to lād?
„Cilvēks tic, ka tur, kur viņam labi klājas, ir laime. Bet laime slēpta tikai mūsos pašos,” domājis F. Šūberts. Es uzskatu, ka problēmas un krīze, tas ir pārbaudījums. Kad man uzdod jautājumu: „Vai viss būs labi?”, es vienmēr atbildu: „Viss ir un būs labi tiem, kuri ir pateicīgi par to, kas viņiem ir tagad.” Par to, ka ir māja, par to, ka viņš ir paēdis, par to, ka viņš dzīvo! „Skaista dzīve” – standarts, kuram gribam atbilst. Bet izdodas retajam. Tāpēc darbadevējs - stulbs, valdība - stulba, alga - maza, es -zvaigzne.
Mēs esam vainīgi mūsu nelaimēs. Nelaime ir galvā. Tāpat kā domas. Mūsu domas ietekmē mūsu garastāvokli. Un garastāvoklis ietekmē mūsu ikdienas dzīvi un atteiksmi pret to. Bet ikdienas dzīvē parādās nelaime, un ķēde sākas no jauna. Latvija sastāv no cilvēkiem ar tieši tādām ķēdītēm galvā un dvēselē. Krīze ir cilvēkā. Cilvēks vienkārši nevar absolūti un neatgriezeniski izskaust nelaimi no savas dzīves. Galvenā problēma, kuru visi cenšas atrisināt, ir materiālais stāvoklis, un nepietiek laika, domāt par garīgām vērtībām. Mēs aizmirstam būt laimīgi.Lielākā problēma.
Šodien mums jānovērtē tas, kas mums ir. Sapņojiett par labāko, bet jābūt patecīgiem par to, kas mums ir. Mīlēt savus vecākus, bērnus, un vispār... mīlēt dzīvi!
Logā es atkal gribu redzēt laimi. Es gribu redzēt laimi cilvēkos. Tikai katrs pats var veidot savu laimi, neviens un nekad nedarīs to mūsu vietā. Neļausim pelēcībai valdīt pār mums! Tagad kā nekad Latvijai ir vajadzīgs mūsu atbalsts. „Mēs esam Latvija.” – Anastasija Gimbute, esejas autore.