Mēs dzīvojam Latvijā, taču bieži aizmirstam, ka tā mums ir vienīgā un neatkārtojamā. Mēs ceļamies ar Latvijas saullēktu dūmakainajās debesīs un ejam gulēt pēc Latvijas saulrieta vēlajā vakarā, sakot par to visu latviešu "paldies". Lai arī cik tālu es būtu no Latvijas, mana sirds vienmēr sauc atpakaļ ne tikai manu dvēseli, bet arī valodu.
Daudz ir rakstīts par Latvijas dabu, cilvēkiem, viņu labajiem un ne tik labajiem darbiem, tāpēc šoreiz Latviju un tās vārdu aplūkošu no gramatikas viedokļa kā skaņās kodētu informāciju. Ko vārds Latvija slēpj sevī? Vai šajā vārdā var saskatīt morfoloģijas, sintakses vai fonētikas noslēpumus? Iespējams - te slēpjas pamats tam, ka valoda un tauta ir dzīvotspējīga.
LATVIJA – cik melodisks skanējums! - no fonētikas aspekta vārds sastāv no trim patskaņiem un pieciem līdzskaņiem - trīs balsīgiem un diviem nebalsīgiem – kā asinis dzīslās, kā elpa manī un citos, kas vienā veselā vieno mazu, bet sīkstu tautu.
L - lietvārds. Viens no pamatiem mūsu valodā. Tā ir patstāvīga vārdšķira, lokāmi un nelokāmi vārdi, sugas vārdi un īpašvārdi, divas dzimtes (vīriešu un sieviešu), sešas deklinācijas, septiņi locījumi. Tā ir mūsu latvju zemīte: dažādie cilvēki un daba: baltās smiltis jūras malā, ezeri, meži un pļavas. Tas, kur mēs piedzimstam, ko bērnībā lielām acīm apbrīnojam, simt reižu pārprasot, kas tas ir, ko tas nozīmē, ko lokām gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī. Tas, ko, gadiem ejot, iemīlam, kā mums pietrūkst, esot svešumā.
A - apstākļa vārds - būdams patstāvīgo vārdšķiru saimē, ir tik nelokāms. Vārds kā nemainīgais Latvijas gadalaiku ritms - aukstās, baltās ziemas, zaļi smaržīgie pavasari, svelmainās raibās vasaras, kas pēkšņi var pārsteigt ar dārdošu negaisu, un zeltaini sarkanie rudeņi – apstākļi, kuros ris Latvijas dzīve.
T - tiešā runa. Sarežģīts un interesants pieturzīmju kopums, kas pastāv, lai precīzi atspoguļotu cita teikto. Vairākas konstrukcijas (precīzāk, četras), kas palīdz teikto pārcelt tā, lai lasītājs spētu saprast runātāja noskaņu un spraigumu. Mūsu balsis, kas skan vienotā melodijā, dziedot dziesmu svētkos “Saule, Pērkons, Daugava”. Balsis, kas savijas vienā balsī, kura liek notrīsēt sirdij.
V - vietniekvārds. Pārējo vārdšķiru pulciņā var lepoties ar deviņām grupām, kur katrai ir savs uzdevums: aizstāt vai precizēt, noliegt vai noteikt, paplašināt un palīdzēt, lai teksts kļūtu konkrētāks un precīzāks. Mūsu kopīgās rakstura iezīmes, paražas, tradīcijas, kas vieno, apvieno, savieno un turpina.
I - izsauksmes vārds. Šie vārdi ir nelokāmi vārdi, kas izsaka jūtas, gribu, ataino īstenības parādības, pievērš kaut kam uzmanību. Tie ir skaniski signāli un kā spītīgais, nelaužamais latviešu gars, kurš reiz sensenos laikos cīnījās par brīvību.
J - jautājuma zīme. Ar šo zīmi bērns izzina pasauli un gūst atziņas. Kāpēcīšu vecums rit zem jautājuma zīmes. Tā ir ierakstīta katram sirdī – kas būs ar mums nākotnē? Kas būs ar Latviju nākotnē?
A – alfabēts. Pamats visai valodai. Uzticams sargs, kurš kā sens, apsūnojis laukakmens sargā savu valodu. Trīsdesmit trīs nelokāmi uzraugi vēro, lai, sarindojot tos, veidotos precīzs un nepārprotams vārds, kas nestu vēstījumu tagad un nākamajām paaudzēm. Tie esam mēs paši. Tie, kas visu veido, kas rada vai iznīcina, atdzīvina un turpina. Bez alfabēta nav zilbes, bez zilbes nav vārda, bez vārda nav teikuma, bez teikuma nav stāsta...
Alfabēts - mēs paši, visa mazā latvju tauta…
