Katram cilvēkam ir viena vieta, kur viņš pilnīgi neatkarīgi no savas gribas piedzimst – dzimtene. Tomēr vietu, kur pavadīt savas dzīves ritumu-uzaugt, dzīvot un galu galā aiziet viņsaulē – mēs izvēlamies paši. Būtībā, mūsu vecāki šo izvēli jau ir izdarījuši mūsu vietā, mums atliek vien to pieņemt.
Ik dienu masu medijos- televīzijā, radio un internetā- ir uztveramas visdažādākās negācijas, kas vērstas uz politisko iekārtu, ekonomiku, dabas aizsardzības problēmām.. Bet! Kā gan mēs drīkstam kādu nosodīt? Lai to darītu, mums ir jābūt reālai idejai “ko likt pretī’’. Tie nedaudzie cilvēki, patiešām nedaudzie, kas mēģina šeit ko vēl glābt, jūs domājat- viņi to dara tikai savtīgu motīvu vadīti? Jums kaut reizi ir ienācis prātā, ka šie cilvēki, valsts ierēdņi, deputāti, skolotāji, ārsti, sociālie darbinieki dara visu Latvijas izaugsmei? Vieglāk taču būtu tāpat kā lielākajai daļai izsalkušo cilvēku-emigrēt. Bet viņi dara. Dara visu, kas ir viņu spēkos, un darītu vairāk, ja no viņu tautas nāktu pretim daudz lielāka atdeve. Pajautājiet paši sev, cik godīgi esat pret sevi, pret savu valsti, cik lojāla ir jūsu attieksme, kā maksājiet nodokļus, čakli strādājiet, nepārkāpiet likumu, nepiesārņojiet dabu, iegūsiet atbildi-ko Jūs esat tiesīgi sagaidīt no valsts politiskās un ekonomiskās iekārtas, zemes un līdzcilvēkiem. Latvija- tie esam mēs paši, Tēvija ir vispirms mūsos, un arī mūsu tiesības izriet no tā, kādi esam mēs paši. Manuprāt, skaisti un patiesi ir A. Brigaderes vārdi: ''Ja visi Latvijas pamatos iemūrēs savu sirdi, tikai tad valsts ēka droši turēsies''.
Lai mūsu valsts ,mūsu dzimtenes ēka droši turētos, mums jābūt nesavtīgiem , labestīgiem, strādīgiem un reizē gudriem, lai atrastu iespēju dzīvot, strādāt un mācīties Latvijā. Kur gan ir palikuši tie cilvēki, latvieši, tās tautas patriotiskās jūtas un mīlestība pret mūsu zemi? Vai maz šodien būtu kāds varonis, kāds uz tilta gājējs? Vai būtu kāds, kas būtu gatavs atdot dzīvību Tēvijas vārdā? Domāju, ka nē. Lielākā daļa diezin vai to darītu. Tik daudz cilvēku emigrē uz citām valstīm, ka tā rezultātā kļūstam vai esam jau kļuvuši par minoritāti paši savā vēsturiskajā teritorijā. Arī spēcīgo, ģeniālo personību šeit paliek arvien mazāk. Nepietiek vien ar to, ka mūsu genofonds ir pamatīgi paputināts karos un okupācijās, bet nu jau arī brīvprātīgās masu izceļošanās. Emigrācija kā neredzama nāve ik dienas grauž nost no mūsu cilvēku un mūsu nācijas mūža, pa nedēļai, pa mēnesim, pa gadu desmitam. Mēs, latvieši, arī svešā zemē esam latvieši, bet, ja nebūs Latvijas? Kas tad mēs būsim? Kas būs mūsu bērni? A.Ulmes vārdi: '''Latvijas nāve ir arī tava nāve, Latvijas dzīvība ir arī tava dzīvība. Taču tas, ko mēs diendienā elpojam, dzeram un ēdam, vēl arvien vairumu no mums neuztrauc un īpaši neinteresē.'' Katram solim taču ir jādomā līdz, jādomā ilgtermiņā, tikai tad būs vērojums nācijas uzplaukums. Būs ideālā vieta, kur dzīvot, kur mūsējiem atgriezties. Es ticu A.Brigaderes vārdiem, ka ”var jau aiziet no tautas, bet, kas pie sevis ir jutis to spēku, kas nāk no it kā kādiem noslēpumainiem dziļumiem, no kādas tālas pagātnes, tas to nevar darīt, no sava garīgā mantojuma tas nevar atsacīties!''
Tādēļ cilvēki atgriezīsies. Es zinu. Atgriezīsies ar jaunām zināšanām, pieredzi, bet mums ir jādara viss, lai motivētu viņus to darīt ātrāk. Kad izvēlamies sev ''vadītāju'' ,mums jāizvēlas tāds, kas, baudot komfortu, neaizmirsīs tautas rūpes un bēdas.
Mums jātiek ārā no šīs skumju, dusmu un stresa pilnās jūras. Un mēs tiksim! Es to zinu! Jo nekur dažu gadu desmitu laikā nevar izzust tās patriotiskās vērtības, kas cilvēkus sildīja un deva spēku, kad patiešām bija jācīnās. Padomājiet, ja mūsu vadītājiem būtu tāda spēcīga īpašība- nevienu nenosodīt un ne par vienu nerunāt sliktu, bet runāt un domāt par Latvijas nākotni! Galvenais, lai mēs brīvi varam teikt – jā, savai nākotnei un savai šodienai Latvijā!
