Latvijas sāpe

Mūsdienās viena no svarīgakajām Latvijas problēmām ir masveida cilvēku aizbraukšana uz ārzemēm. Tās ir Īrija, Anglija, Vācija, Amerika un citas pasaules valstis. Iztēlojoties sevi par statistiķi un pievēršoties tikai cipariem, jāsecina, ka šī gada 1. jūlijā Latvijā dzīvoja 2 miljoni 216 tūkstoši iedzīvotāju – par 13,8 tūkstošiem cilvēku jeb par 0,57% mazāk nekā gada sākumā, un tas ir nepilna gada laikā. Lasot šos skaitļus, jūties pārsteigts un izmisis - kāpēc cilvēki turpina aizbraukt? Kapēc viņi atstāj savu dzimteni, kur paliek viņu ģimene, draugi, kur viņiem viss ir tik pazīstams un mīļš? Vai tiešām ir vērts to visu atstāt un doties svešumā?
Ja cilvēki aizbrauc, tad kaut kas Latvijā viņus neapmierina. Tās ir augstas cenas uz pārtiku, inflācija, dārga medicīnas aprūpe, mazi pabalsti, bet viens no galvenajiem iemesliem ir darba vietu trūkums. Vecāka gada gājuma cilvēki ir nonākuši strupceļā, jaunatne cenšas meklēt risinājumu šīm problēmām un atstāj dzimteni labākas dzīves meklējumos. Viņi cer, ka ārzemēs ir lielākas iespējas realizēt sevi, labāk iekārtot savu dzīvi. Pēc viņu domām, tur ir vairāk darba vietu, un, kad viņi aizbrauks, tad tur svešumā atradīs kaut ko sev piemērotu, turklāt vēl ar labu samaksu. Cilvēki veido savu ideālo utopisko pasauli, jo dzīvo pēc uzskata – labāk ir tur, kur mūs nav.
Varbūt problēma ir jāmeklē nevis valstī un apkārtējos apstākļos, bet, pirmkārt, sevī? Varbūt mēs cenšamies tikai apmierināt savu alter ego, gribam visu un uzreiz – tagad un tūlīt? Protams, vieglāk ir jaunībā visu noliegt un traukties uz sapņu zemi, kuras patiesībā var arī nemaz nebūt. Cilvēka fantāzijai ir ļoti liela ietekme, tāpēc var likties, ka tas viss ir reāls un viegli sasniedzams. Vai tas nav apmāns? Vai mēs gluži kā tautas pasakā nenonāksim pie sasistas siles?
Patiesībā arī svešumā naviens jau netiek gadīts ar atplestām rokām. Par savu eksistenci ir jācīnās, sava varēšana ir jāpierāda, sava vieta starp Īrijas fjordiem un Anglijas miglājiem ir jāatrod. Ne vienmēr te līdzēs tikai griba vien, jāapzinās, ka tu esi svešinieks. Pierādi, ka tu esi labāks! Lai atrastu stabilu darbu, vajag būt labam un kvalificētam speciālistam, jo tikai tā ir iespējams izturēt lielo konkurenci. Citu valstu firmas un uzņēmumi cenšas nodrošināt ar darba vietu savus pilsoņus, tāpēc ir nepieciešama laba izglītība un spējas, lai tieši tevi pamanītu citu vidū. Protams, ir arī tādi darba piedāvājumi, kur nav tik stingras prasības, bet tad tie ir arī mazāk prestiži un zemāk apmaksāti darbi.
Kāpēc dažam šeit, Latvijā, šķiet apkaunojoši pacelt nomestu papīru, piedāvāt transportā vietu vecam cilvēkam, bet, piemēram, Anglijā nav kauns mazgāt grīdas un traukus kādā lauku nomales krogā? Vai mēs kļūstam izteikti racionālisti? Vai darām tikai to, par ko saņemam materiālu atalgojumu? Kur paliek mūsu senču tik cildinātās ētiskās vērtības?
Daudzi cilvēki, kuri dzīvo un strādā citās valstīs, jūtas ļoti vientuļi. Tur viss ir svešs, un var nepietikt tikai ar to, ka tu labi proti runāt citā valodā. Tur ir savas tradīcijas, uzskati, pie kuriem vajag pierast. Cilvēki skumst pēc dzimtenes, viņiem nepietiek savas ģimenes, dzimtās valodas, cīruļu dziesmu un Latvijas dabas miera un klusuma. Vai tiešām tas viss ir jāatstāj? Es uzskatu, ka var atrast risinājumu šai problēmai. Protams, Latvijā ir savi mīnusi, kuri var neapmierināt cilvēkus, bet, mēģinot tos novērst vai uzlabot, var samazināt aizbraucēju skaitu.
Pagaidām Latvijā nepietiek līdzekļu, lai samazinātu studiju maksu un jaunieši varētu mācīties un iegūt labu izglītību tepat dzimtenē, lai nodrošinātu cilvēkus ar darba vietām, radot pārliecību, ka viņiem vienmēr būs ienākumu avots un viņi spēs nodrošināt sevi un ģimeni ar visu nepieciešamo, lai samazinātu cenas uz medicīnas pakalpojumiem. Nepietiek naudas pabalstiem. Bet mums vajag tikai mazliet pacietības, un es ceru, ka viss uzlabosies. Var mēģināt attīstīt ekonomiku, atverot jaunus uzņēmumus, kuri varētu konkurēt pasaules tirgū. Tā var palielināt eksportu un valsts ieņēmumus. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tāpēc ir iespēja piedalīties dažādos projektos un iegūt finansējumu. Savā uzrunā 18. novembra dienā Valsts prezidents teica: „Nemeklēsim ienaidniekus, meklēsim draugus”. Ja Latvija sadarbosies ar citām valstīm, mainīsies pieredzē, tad iegūs arī jaunas idejas ekonomikas attīstībai. Vajag tikai ļoti vēlēties, centīgi strādāt un ar cerībām skatīties savas valsts nākotnē.
Novēršot trūkumus, cilvēki sapratīs, ka nav jābrauc aiz trejdeviņām zemēm, lai uzlabotu savu dzīvi. Arī šeit dzīves līmenis var būt līdzīgs kā citās valstīs, un arī Latvija kādreiz var kļūt par iespēju zemi.