Mana Latvija - Dieva mākslas darbs pasaules ķermenī. (1)
Autors: Aiga Nalivaiko / Latvijas Universitāte
Vērtējums: +3
Vērtējums: +3
It kā jau nekas no mums pašiem atkarīgs – piedzimām, uzaugām un tikām izskoloti zemē, savā dzimtenē. It kā jau mūsdienu modernajā pasaulē aizvien mazāka nozīme ir etniskajai piederībai, aizvien plašāk izplatās ideja par vienlīdzību, kas, protams, ir labi un tīkami. Tomēr mēs esam latvieši. Un mēs piedzimām, uzaugām un augam vēl joprojām Latvijā – zemē, kas ir unikāla, kas ir vērtība un var būt tuva.
Manas Latvijas sirds ir atrodama aiz modernās pasaules, aiz cilvēku aizņemtības, aiz vēlēšanās apsteigt rītdienu un pagarināt stundas. Manas Latvijas sirdspuksti ir aiz laika, aiz pilsētām, aiz depresijām. Tie ir dzirdami agros rītos, kad daba tikko mostas, kad viss apkārt vēl blāvā miglā tīts un gaiss tik rudenīgi dzestrs. Tie ir jūtami rāmās naktīs, kad visa debess ir zvaigžņu apsegta, kad apkārt viss pierimis un mūžīgā steiga līdz ar dienu ir nozudusi.
Tā ir piesātināta, tik bagāta, ka to vairs nevajag izkrāšņot - tā izdaiļo pati sevi.
Manai Latvijai nav vajadzīgs modernisms. Tā ir skaista savā vienkāršībā. Tā ir tīra, tā ir svaiga, tā ir īpaša. To var sajust stāvot uz tikko kā uzarta lauka, kad viss smaržo pēc zemes.
Tāda ir mana Latvija. Tā ir maiga, tā ieskauj savos siltajos saules staros, tā ir rotaļīga, sabužina saviem vēja pirkstiem matus, un aicina skriet līdz, pāri pakalniem, urdziņām, pļavām. Tā aicina būt vienkāršam un tīru sirdi.
Mana Latvija var uzziedēt neaprakstāmi krāšņi vasaras pilnbriedā. Mana Latvija var uzplaukt pavasara dvesmās. Tā uzzied un aicina ziedēt tai līdzi. Mana Latvija izkrāso, piepilda ar sulīgumu un pārpilnību. Mana Latvija nomierina ziemas vējos, tā apklāj visu baltu un liek justies tīram un klusam un īpašam arī pašam.
Manu Latviju var dzirdēt putnu čalās, bērnu smieklos, cilvēku nopūtās uz lauka, manu Latviju var sajust izmirkstot slapjam lietū, sēžot sulīgi zaļās sūnās un lūkojoties koku līganajā šūpošanās ritmā. Manu Latviju var ieraudzīt cilvēku sirdīs, kad kaut kur nomaļus ir palicis formālais stīvums. Manu Latviju var ieraudzīt vecu ļaužu laikam rievotajās rokās.
Mana Latvija silda. Tā ieaudzina vērtības, kas gājušas cauri paaudzēm, tā stāsta par sevi ar vecu ļaužu lūpām, tā iepriecina ar bērna dzirkstošajām acīm, tā ir visapkārt man un manā sirdī.
Bagāta ir šī valsts. Un bagāti esam mēs, jo šeit dzīvojam.
Komentāri
Ƹ̵̡Ӝ̵̨̄ƷSintija Brūkle18.11.2011. 11:56
Skaists darbs.Lasīju un raudāju.Tādēļ ka nelabprāt atrodos svešzemē un mans bērns arī pašlaik spiests augt svešzemē.Bezgala skumji.Kā lai tiek ārā no bezcerības Latvijā......