„Punktiņš, punktiņš, komatiņš, domu zīme, ritentiņš. Četri stabi, vēderiņš, no tā iznāk cilvēciņš.” Un tāda Tu esi, Latvija. Tu it kā esi debesis un zeme, upes un gaiss, bet tomēr arī esi viena no mums..
Kā jau visiem cilvēkiem, arī Tev būtu sirds. Tā būtu tik liela un bezgalīgi plaša. Tā pazītu naidu un postu. Tā zinātu, kā ir, kad sāp. Bet tā reizē būtu maza. Kā gan savādāk, ja tik daudz no tās ziedots un dots citiem.
Divas rokas, divas kājas. Kas neparasts? Latviešu darba rokas. Nepazīst noguruma un slinkuma. Tās rokas, kas stāsta tik daudz, tās rokas, kas rāda par pieredzi. Tās rokas būtu kā manai vecmāmiņai – vienmēr darbā un kustībā, nezinot, kad gana darba, kad atpūtas. Viņa nekad nesaka, ka rokas sāp. Pierasts jau, ka tik daudz rūpju plecos. Tā arī Tu, Latvija, saradusi un saaugusi ar dzīves likstām. Tava dzīves līnija būtu gara, spēcīga. Liktenis iezīmēts gana grūts. Tik prāts tāds – vairāk darīts, mazāk domāts.
Raksturs gan būtu „raibs kā vecmāmuļas deķis”. It kā sens un vērtību pilns, bet tomēr tik jauns un modīgs. Noteikti ne rasistisks, ne ļauns. Vienmēr atbalstošs un pamācošs. Protams, ka par sevi jāiestājas – kareivīgums, naids, iekšējas dusmas, ilgi glabāta emociju bagāža. Un tad nāks rokas palīgā, jo kā saka, „virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks”.
Ja Tu būtu cilvēks, Tu noteikti nesēdētu visu dienu draugos, Tu ietu un darītu. Nevienam nelūgtu palīdzību, atbalstu. Kāda gan tam jēga? Pašai sava galva, savs prāts, kas labāk palīdzēs, kā katrs sev pats? Būs mazāk cilvēku, ko vainot. Mazāk, kam teikt „piedod”.
Tavi bērneļi gan dažādi. Cits zviedrs, cits amerikānis, krievs, itālis, beļģis. Pa pasauli bērni izmētāti, vairs nestaigā pa dzimtām takām. Katram savs raksturs – izteikti līderisks. Katrs pats par sevi, asins vietā saltums. Vai to Tu, mamma Latvija, mācīji? Vai teici, ka otram roka nav jāpadod? Žēloji, kad bija slikti un loloji, kad bija jādusmo? Nē! Tu darīji visu sirdsapziņas vadīta.
Latvija, Tu būtu ļoti muzikāla, talantīga dejotāja. Šuvēja, audēja, prasmīga meistare it visā. Ar zelta rokām un Dieva dotu padomu. Ar tādu dzirkstošu domu gājienu. Ar hipijisku mieru un harmoniju apveltīta. Tu būtu Tā, ko mīl, pēc kuras ilgojas. Kas neatraida, tomēr arī par tuvu nelaiž.
Ja, Latvija, Tu būtu cilvēks, domāju, ka daži gribētu Tev nodarīt pāri, kārtīgi piekaut, kāds noteikti ignorētu, kāds žēlotu, mīlētu, skaustu, apvainotu, apzagtu.. vienaldzīgo nebūtu. Bet es? Es saudzētu? Jā, varbūt ne vienmēr atrastos Tavā tuvumā, kas zina, varbūt par cittautieti pārvērstos, varbūt. Bet pāri gan nedarītu, nē. Tu esi devusi mums valodu, ticību. Tu mūsos esi nostiprinājusi tieksmi uz izaugsmi, tādu respektējamu spēku. Tik lielu ticību sev, lai var sevi aizstāvēt, bet reizē palikt mazs un pūkains.
Skolotājus ciena, vecākus nesit. Vai tik tā neesi Tu pati, Latvija?
