Latvija un cilvēks 20. gs . kādas ir viņu vērtības un mērķi.

20. gadsimtā sarežģīto politisko notikumu, kā arī citu iemeslu, piemēram, komunikācijas problēmu dēļ, cilvēks nereti kļūst par fizisku vai garīgu trimdinieku. Šie pārdzīvojumi daudz vairāk rosina domāt par dzīves jēgu, tās vērtībām un rada arī jaunas atklāsmes atrodoties Latvijā.
Gunāra Janovska romānā „Sōla” galvenais varonis Arturs ir spiests pamest dzimto Latviju. Viņš ir ne tikai fiziskā emigrācijā, bet arī garīgi atsvešinājies no līdzcilvēkiem. Savā trimdā viņš saprot, kāda vērtība ir dzīvot zemē, kur piedzimis un ko mīl. Arturs to apjauš, gremdējoties atmiņās par Latviju, tās dabu, kuras viņam tik ļoti pietrūkst. Viņš ilgojas dzirdēt latviešu valodu, ko svešumā neviens pat neatpazīst. Šajā faktā, mēs varam konstatēt, ka cilvēks ir iemantojis, jaunas īpašības, izprast apkārtējās vides un citu cilvēku ietekmi uz to, jo viņš sāk domāt, kā vērst par labu savas izaugsmes iespējas un radīt jaunas darbības, sevis pilnveidošanā. Cilvēkam atliek, doties uz citurieni, un tikai tad, viņš saprot to, ko viņš spēj vērst par labu un disfunkcionāli pilnveidot savu dvēseli un piepildīt to ar lielu prieku un komforta sajūtu
20. gs. cilvēks uzskata, ka savu dzīvi vajag veltīt materiālo vērtību sasniegšanai. Protams, ka tas ir ļoti svarīgi – dzīvot nodrošināti, bet vai tiešām tam jāaizēno pārējais? Tiecoties pēc materiālajām vērtībām, aizmirstam par tādām lietām kā mīlestība, līdzjūtība, žēlsirdība. Šādu viedokli izsaka arī latviešu autori savos darbos. Vieni no spilgtākajiem šāda viedokļa piekritējiem ir autori – Andrejs Upīts un Mārtiņš Zīverts. Es pilnīgi piekrītu tam, ka mēs aizmirstam par lietām, kas ir saistītas ar garīgo attīstību un cilvēka iekšējo elementu daļu – sajūtu ciklu.
Vērtība nav visiem viena lieta, tā katram ir jāatrod. Vērtība ir katra paša cilvēka jēga, kuru viņš izvēlas un cenšas to aizsargāt, izjust un sasniegt. Cilvēcei savā vēsturiski sabiedriskajā praksē radot sev nepieciešamas vērtības, filozofiskajā domā pakāpeniski izkristalizējušies priekšstati par patiesām vērtībām un antivērtībām. Protams, ikvienā laika posmā vērtību izpratne ir šķiriski un vēsturiski ierobežota. Jau sengrieķu filozofi pievērsa uzmanību tam, ka cilvēka dzīvi nosaka noteiktas orientācijas – viņš parasti dod priekšroku patīkamajam, grib sasniegt baudu, iegūt zināšanas, labklājību un tāpēc cenšas izvairīties no visa nepatīkamā un traucējošā. Cilvēku tieksmes ir ļoti dažādas, brīžiem pilnīgi pretējas. Kas citam liekas ļoti labs un vajadzīgs, citam tas var būt pilnīgi nepieņemams. Piemēram, viens labprātāk dzer pienu un uzskata to par ļoti veselīgu, bet kāds cits nevar ciest pienu un dzer alu. Vērtības ir ļoti sarežģīta lieta, kas caurauž un sakārto mūsu dzīvi, sākot ar bioloģisko un beidzot ar kultūras un gara dzīves augstākajiem līmeņiem. Protams, jāatzīmē, ka pasaules uzskatu, morāli un emocijas cilvēkā vienu no otra var nodalīt tikai teorētiski. Es uzskatu, ka cilvēka vērtības ir mainījušās un tām vairāk nav personiskas ietekmes, vērtības maina mūsdienu vide un tās attīstība, cilvēki lielu uzmanību piuevērš sev tuvu stāvošām lietām, popularitātei, un tas ietekmē cilvēku vērtības kritēriju maiņu, neuzskatu , ka visi cilvēki ir tādi, tomēr tādu piemēru mēs saskatam bieži, ka galveno akcentu viņš likas uz rīcības motīviem, nevis uz pašu rīcību.
Ir cilvēki, kuri uzskatīs, ka 20. gadsimts noteikti ir regresa gadsimts, galu galā tika radīti tādi izgudrojumi kā atombumba (1945.g.), kuras dēļ bojā gāja 175`000 nevainīgu cilvēku, tika izgudrotas MDMA jeb ecstasy – ekstazī grupas narkotikas, saldētā pārtika, Rejs Kroks atvēra firmu „McDonalds”. Šie izgudrojumi daļēji atvieglo cilvēka dzīvi, daļēji – degradē. Manas domas par šo informāciju, ir apkopotas vienā vārdā, tas ir slinkums. Mūsdienīgā komunikācija notiek caur internetu, materiālu iegūšana arī pieskaitām pie tā, cilvēki mazāk velta laiku grāmatām, kuras liek domāt un izprast situācijas, tomēr visas šīs ietekmējošās sfēras, atstāj ļoti lielu ietekmi uz cilvēka mērķiem. Viņi nezina ko vēlas, viņi tiek ietīti virpulī, ko ir radījusi pasaules komunikācija, tas liek cilvēkos, pārdomāt lietas, kuras viņi vēlas, bet tomēr nevar pilnveidot ar to aprobežojas cilvēku mērķu uzstādīšana. Viņi ietinas savā mierpilsoniskajā kūniņā un seko aktualitātēm un pazaudē pamatu zem kājām, kurš mūsdienās ir ļoti svarīgs.
Es uzskatu, ka cilvēkam ir jāpilnveido sevi no iekšienes un jāattīsta sevī, gribasspēku, pārvarēt savas emocionālas sajūtas un tiekties tās pilnveido vai papildināt. Atrast punktu no kura sākt un virzīties uz augšu, jo mērķis nav tas, kurš ir sasniegts, tas tikai apstādina cilvēku, bet mērķis ir uzstādīt to augstāku un balansēt uz tā. Un censties apvienot vērtības, attieksmi un mērķi, kā vienu kopumu, vienā kodolā.