Latvija pieder katram latvietim, taču mēs esam pārlieku pieraduši, lai novērtētu to, ka šī valsts mums ir pirmā un vienīgā. Manas Latvijas skaistums ir tās dabā, valodā un kultūrā. Šobrīd, izbaudot rudeni, rodas doma par to, ka Latvija patiešām pieder man. Taču, kā jau pie visa skaistā, cilvēki pierod pie šīs zemes, līdz kaut kas īpašs neatgādina par tās unikalitāti.
Es iedomājos Latviju kā lepnu gabaliņu no milzīgas ielāpu segas, ko sauc par pasauli – pašu labāko un spilgtāko. Rudenī tas iekrāsojas kļavu lapu sārtumā, ziemā – debesu pūku baltumā, vasarā – druvu dzeltenumā, bet manā mīļākajā gadalaikā pavasarī – sulīgā zaļumā un pārpasaulīgā zilumā. Mums, latviešiem, jājūtas pateicīgiem par to, ka varam dzīvot visdaudzveidīgākajā vietā pasaulē, kuras skaistuma pietiktu vismaz trim valstīm. Latvijas āriene ir neatkārtojama; man šķiet, ka nekad nespētu atrast tādu pašu vietu. Tāpat man un citiem jālepojas ar unikālo latviešu valodu. Lai gan ārzemnieki sūdzas, ka tā ir pārāk grūta, es to saprotu citādi. Grūtībās vienmēr ir bijis skaistums un vērtība. Valodas bagātība mūsu valstij būtu jāvērtē augstāk par materiālo labumu, taču valoda ar katru gadu kļūst arvien netīrāka, pārņemot angļu un krievu vārdus. Un man tas sāp. Es novērtēju latviešu valodas bagātību, tāpat kā cenšos izprast un godāt mūsu kultūru. Lai gan tā lēnām izzūd, to nevar noliegt, esmu pateicīga latviešiem, kas cenšas tradīcijas saglabāt. Dažbrīd ir tik labi izbaudīt to, kā bija senāk. Un tādas emocijas neviens nespēj mums atņemt.
Cilvēkam nevar nozagt atmiņas. Tās man vienmēr paliks vislabākās – ceriņu smarža manā dzimšanas dienā, skarbais vēsums ziemā, kas saldē līdz kaulam, bet apsarmo kokus līdz tie iegūst apbrīnojamas formas, un cilvēki, kas ir kopā ar mani, lai kur es arī būtu. Šī iedomu valsts ir un būs mana. Es izgudroju savu Latviju – vietu, kur dzīvot ar problēmām, bet laimīgi, zemes gabaliņu, kuru neregulē statistikas dati, bet cilvēku mīlestība. Neievērojot visas grūtības, kas tagad apvij valsts instances un sistēmas, es saprotu, ka arī ārzemnieki sūdzas par savām valstīm. Citur labāk nebūs, tikai savādāk, dīvaināk. Tāpēc manai Latvijai ir pirmā vieta. Kā optimiste skatos ziņas un domāju, ka pēc aizas taču jānāk virsotnei. Tā es ceru arī tagad – drīz kļūs labāk. Un tas jau ir gandrīz noticis.
Daļēji Latvijas nelaimes, manuprāt, ir radušās tieši no cilvēku nesaticības un neticības. Jo valsts ir tās tauta. Mana Latvija ir vieta, kas apvieno mani, manu zemi un cilvēkus vienotā veselumā. Es lepojos ar latviešiem, mēģinu pievērst uzmanību tikai pozitīvajam – sasniegumiem, iespējām, lietām, kas mūs padara īpašus uz citu valstu fona. Tikai tad, kad notiek kaut kas neparedzēts, latvieši atceras, ka lepojas ar savu zemi. Bet to vajadzētu just katru dienu! Kad es, ejot mājās, pamanu lietus straumes ceļa malā vai dzeltenu lapu, kas pielipusi pie kurpes pazoles, man tas vienmēr šķiet īpaši. Un unikalitāti es vērtēju augstāk par jebko citu pasaulē.
Man Latvija ir viss, taču pastāv daži vārdi, kas man ienāk prātā ikreiz, kad izdzirdu Latvijas vārdu: lepnums, patriotisms un skaistums. Es ieteiktu cilvēkiem apstāties un atvērt acis – tā, lai beigās nav žēl, ka pieredzēts tik maz, ka skaistais ir nepamanīts. Ikvienam ir tiesības dzīvot, kur vēlas, bet es esmu lepna, ka mūžam palikšu latviete.