Latvieši ir cīnītāju tauta. Jau no laika gala kāds mūs ir mēģinājis apspiest, salauzt, bet mēs nepadevāmies un ar paceltu galvu cīnījāmies, līdz uzvarējām.
Pirms septiņdesmit gadiem Latvijā rītausmas putnu dziesmas nomāca vilciena vagonu klaudzoņa, pārsteigtu un izbiedētu cilvēku vaimanu kliedzieni un neziņa. Sākas cita dzīve. Gan tiem,kuri lopu vagonos tika vesti svešās tāles, gan tiem, kuri palika.
Arī mana vecmamma bija viena no daudzajiem nevainīgajiem cilvēkiem, kuri ar varu tika aizvesti uz Sibīriju. Tie bija vieni no grūtākajiem laikiem Latvijas vēsturē. Tika izliets tūkstošiem asaru par aizvestajiem.
Dzīve Sibīrijā bija milzīgs pārbaudījums, kuru daudzi neizturēja. Dzīvot aukstumā ar minimāliem pārtikas krājumiem ne katram bija pa spēkam. Tomēr ne viss bija tik drūms kā liekas. Pat visļaunākajos laikos, cilvēki iemīlas. Piemēram, mana vecmamma Sibīrijā satika vīrieti,kurš vēlāk kļuva par manu vectēvu. 1956. gada septembrī mani vecvecāki brauca mājās.
Latvijā palikušie ar trīcošu sirdi gaidīja atbraucējus. Tajā dienā prieka asaras mijās ar sāpēm un vilšanos. Beidzot izpostītās ģimenes atkal apvienojās. Tomēr ne visi sagaidīja savus mīļos atgriežamies. Cilvēki mira, un tomēr Latvija uzvarēja. Pateicoties mūsu senčiem, mēs tagad varam dzīvot brīvā Latvijā.
Diemžēl Latviju atkal ir piemeklējusi nelaime. Valsti ir pāršalkusi ekonomiskā krīze. Tās iespaidā cilvēki pamet valsti, jo vienkārši nespēj saskatīt citu izeju.
Daudz ir aizbraukuši zaļākas dzīves meklējumos un daudzi plāno to darīt. Tomēr ir cilvēki, kuri paliek Latvijā, lai cīnītos pret netaisnību, ka tajā valda.
Bagātnieki dzīvo bagātās mājās, kamēr simtiem cilvēku mīt uz ielas. Kāds nopērk ādas uzvalku, kāds saraksta grāmatu par ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, lai gan daudzās ģimenēs tas nav jūtams. Vēl pie tam ir kāds, kurš uz to visu noskatās, sēdēdams rokas klēpī salicis.
Es lepojos ar savu valsti. Palikušie cīnās par netaisnību sev apkārt un man ir sajūta, ka ar laiku viss nokārtosies.
Es mācos Dobeles Valsts ģimnāzijas 7. klasē un cenšos pierādīt citiem, uz ko esmu spējīga. šī eseja ir tikai viena no daudzajām lietām, kuras esmu izdarījusi, lai sasniegtu savu mērķi. Vēlos kaut nākotnē es spētu būt viena no tiem cilvēkiem, kuri palīdzēs Latvijai uzplaukt. Zinu, man vēl tāls ceļš ejams, bet kādu dienu man tas izdosies.
Nepadodies, Latvija! Mēs par tevi cīnīsimies.
