Visdārgākais pasaulē nav nopērkams par naudu un nav pārdodams. Viens no tādiem ir laiks, kurš aizskrien nemanāmi - ne noķert, ne apturēt. Mainoties laikam, mainās uzskati par dzīvi, pasauli, izgudrojumiem, ticību, izskatu, valdību, valdīšanu, rituāliem un daudz ko citu. Iztērēto laiku sauc par vēsturi. Viena no laika īpašībām ir iet uz priekšu un neatgriezties.
Saka- cilvēks ir laika pavēlnieks. Laiku mēs nevaram apturēt. Laiks iet roku rokā ar cilvēka dzīvi, bet kā to izmantot, ir katra ziņā. Skolniekiem, lai gatavotos uz kontroldarbu tiek dota nedēļa. Liekas, ka ir dots daudz laika, bet neaptveram, cik maz īstenībā ir atvēlēts. Dotās nedēļas laikā par šo kontrolarbu aizmirstam vairākas reizes. Kad pienāk pēdējais vakars, sākam mācīties, kaut gan skolotāji mūs brīdina, lai nemācāmies uz pēdējo brīdi. Kā lai to izdara, ja atvēlētais laiks ir tik liels dots un blakus ir daudz citu darbu, neredzam, cik ātri tas paskrien. Parasti pārmet, kāpēc tik sliktas atzīmes, bet, kad pašiem pieaugušajiem ir jāveic daudzi darbi kopā, viņi aizmirst kādu no tiem, un, kad pēc atgādināšanas atceras, neaizdomājas, ka arī mums tāpat ir daudz darbu, kas jāizdara un maz laika.
Laiks ir kā daudzi smilšu graudi, kuri, birstot caur plaukstu, skrien lielā ātrumā. Katru dienu mums aizrit domas par laiku, vai varam to ietekmēt? Atbilde uz šo jautājumu: ‘’Nē’’. Laiks vienmēr skries uz priekšu un mainīs mūs līdz nepazīšanai. Cilvēks nevar mainīt laiku, bet pats sevi, jo cilvēkam, izdarot darbus tagad un neatliekot un pēdējo brīdi, parādās brīvs brīdis, kuru var izmantot pēc savām vēlmēm.
Visdārgākais uz pasaules ir laiks, bet, kā zināms, visdārgākajam cenas nav. Laiks ies uz priekšu, bet atpakaļ atgriezties tas nevar, kaut gan laiks ir subjektīvs jēdziens neskatoties uz to, ka sen zinātnieki ir formulējuši tā definīciju. To var uzskatīt par ceturto dimensiju, kaut iedala trīs laikos – tagadnē, pagātnē un nākotnē. Filosofija apgalvo, ka viss notiek paredzētakājā laikā, neko nevar pasteidzināt, nedz aizkavēt, nedz nokavēt. Laiks ir tā iekārtots, lai cilvēku noteiktajā laikā sagaida noteikti notikumi. Tāpēc nevajag skriet tiem pakaļ, jo, kad tas notiek, var pazaudēt to, kas tik ilgi gaidīts. Laiks – tas ir acumirklis. Tā sekunde, kas tikko ir bijusi te, vairs nekad neatgriezīsies, tā ir pazudusi pagātnē. Laiks paskrien tik ātri, ka dažreiz šķiet, ka tu pamosties no sapņa, redzot sevi vecāku, ar mīļumu atceroties, ka vēl nesen bija citādi. Bet ‘’nesen’’ ir aizgājis nebūtībā, paliekot par atmiņām, kas ar katru mēnesi un gadu kļūst aizvien blāvākas, līdz paliek tikai aprises. Bet dažreiz tas, kas ar mums notika, nekad arī netiek vairs atcerēts.
Laiks negaida nevienu, tas steidzas uz priekšu, neskatoties ne uz ko. Gads paiet kā diena, diena – kā sekunde. Laikam nav ne sākuma, ne gala, tas vienkārši ir, vienmēr būs.
