1994. gada rudens. Smaidīga atvasaras diena plaukst pilnā krāšņumā, un kāda sieviete sajūt, ka mazais cilvēks grasās pamest viņas iekšējo pasaulīti. Protams, jābūt pavisam trakam, lai dzemdētu bērnu deviņdesmitajos gados – postperestroika, pēkšņā, neaptveramā brīvība, mahinācijas ar valūtu.
Pulksten 16.15 (GMT+2 ) sākas laika atskaite. Apskatāmais subjekts aug kā maizes mīkla, brīvajā laikā puņķojas un plēš avīzes; var redzēt, ka par žurnālistu neizaugs. Tumšie mati pārvēršas par zeltainām princešu lokām. Subjekta atmiņas netiek piefiksētas.
1998. gads. Apskatāmais subjekts kategoriski atsakās apmeklēt bērnu dārzu, lasa tekoši, daudz, ar baudu. Sāk regulāri slimot ar bronhītu un plaušu karsoni. Šķirta ģimene.
“Katrus Ziemassvētkus pie vislabākajiem bērniem nāk daktere ar penicilīnu un vissaldāko sīrupu pret klepu, vienmēr guļu slimnīcā. Slimnīcu apciemo pats Salavecis, tas ka viņa nav, ir meli. Tētis nenāk mani apciemot, bet mamma guļ te ar mani, kaut gan nav slima, viņa tikai sargā mani, lai es neietu staigāt pa parku. Vēl viņa iemācījās pati durt šprices, lai mani neaiztiktu svešas tantes. Kad mēs skatījāmies lielo salūtu (1999.g.beigas) pa slimnīcas logu, viņa pateica, ka ir iestājusies jauna tūkstošgade. Vai sanāk tā, ka esmu nodzīvojusi veselu tūkstoti gadu?! Bet radiņi, radiņi,man tikai seši gadiņi!”
2000.gads. Apskatāmais subjekts sāk mācības skolā.
"Krustmāte nopirka man violeta samta bikšu kostīmu pirmajam septembrim. Mani pie rokas veda liels djadeņka, viņš bija skolas prezidents.”
2003. gads. Apskatāmais subjekts smagi saslimst.
"Man uztaisīja kaut kādu operāciju, no kuras palika rētas, un ar ātrās palīdzības karieti mani aizveda uz Rīgu. Mēnesi es nogulēju reanimācijā, kur naktī varēja skaitīt lielos kvadrātus, no kuriem sastāvēja griesti. Sešreiz četri, tātad 24, tur vēl divas... un tad vienmēr es aizmigu. Uz mājām devos pēc 3 mēnešiem.”
2008. gads. Man bija 14, un kopš šī laika es apzinos sevi kā personību.
Mans laiks ir brīdis no dzimšanas brīža līdz loģiskajam, taču nezināmajam dzīves noslēgumam. Man ir 18 gadu, gandrīz pabeigta plika vidējā izglītība un smaids, tikai otrādiņ. Nāktone ir tik miglaina, cik nu tas dabā ir iespējams. Varen grūti dzīvot pārmaiņu laikos, kad liekulīga dekadence žņaudz savās skavās jebkurus humānistiskos ideālus. Vēl tas Šopenhauers, maitasgabals, viņa ģēnijs no grāmatas lappusēm kā uzticīgs suns laizās klāt, un viņš tik uzstāj un atkārto iekš manas atmiņas, ka optimisms ir netikumīgs domāšanas veids, ka pieķeršanās nes vairāk rūgtuma, nekā prieka, kā arī citu melanholisku žulti; es viņam ticu.
Mans laiks ir patērētāju planēta pēc ideoloģijas, iks mīnus 18, ja runā par nākotni; rudens, ja jāizvēlas gadalaiks. Vienpadsmit vakarā, runājot par visproduktīvāko brīdi diennaktī. Es ļoti ceru, ka ir cilvēks, kurš ir tāds pats pēc raksturojuma, kā es, tikai par sevu esamību laimīgs divtik – vientik par sevi un otrtik par mani, jo pasaulē, kur visu mēra statistiski, jābūt harmonijai, gluži kā tad, ja dzeru tēju un kaimiņš apēd kūpinātu vistu, statistiski mēs izdzērām pa puskrūzei tējas un apēdām pusi vistas. Ļoti jauki šeit ir viss, izņemot kaimiņus.
Mans laiks ir taisne dzīves spirāles iekšpusē. Es dzīvoju tikai vienu dzīvi, bet bezgalīgu daudzumu reižu.
