Mans laiks

Kaķis lēnām brien medīt mazo lauku peli, izjūtot savu nozīmīgāko notikumu dzīvē. Viss blakus izdziest un pazūd, apkārtējā pasaule pārstāj eksistēt… Viņš ieņem mednieka pozu, sasprindzina uztveri, klusē un nogaida īsto brīdi. Runcim neeksistē laiks, viņš izdzīvo savu svarīgo brīdi, viņš redz tikai savu mērķi un pārējā pasaule tiek izslēgta pilnībā… Runcis izdzīvo mirkli pilnībā, iespējams, pats to neapzinoties. Laiks ir ilūzija, mērķis ir vienīgā realitāte. Skarbi un ideāli vienlaicīgi? Savienots nesavienojamais… Vai visu nosaka tikai dzīvnieka instinkts un tas nav savienojams ar cilvēcisko- prātu, jūtām un emociju pasauli? Varbūt, tikai runcis pavēdina savu kuplo asti, ar to man atgādinādams – neko tu cilvēk nesaproti, es arī jūtu un arī man ir emocijas…
Vēroju runci sētā un mans domu virpulis ir aizceļojis kādās man pašai neizprotamās tālēs. Kāds ir mans mērķis šodien un vispār dzīvē šī brīža izpratnē? Cik man ir nozīmīgs laiks, kad nospraužu mērķi? Vai es maz protu tā koncentrēties uz savu mērķi tā kā to darīja runcis, pat kā viņš to spēj darīt ikdienu? Vai es to spēju, vai manas zināšanas un pašreizējā dzīves pieredze man ir palīgs vai šķērslis? Robeža vai brīvība? Kas ir kas patiesībā? Es vēlos ko, brīžiem pat ir nojausma, ka skaidri zinu, ko gribu. Šodien– attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem, rīt- par studiju izvēli- kur un ko tieši, par to, ko vēlos veikt profesionāli pēc nosacītas mācību pabeigšanas, jo jāmācās jau laikam ir visu savu apzināto dzīvi. Runcis… Vai es protu tā vienkārši izslēgt laiku un apzināto pasaules kārtību? Prātā pavīd stereotipu gūzma, kaut kur dzirdētais, kam un kā ir jābūt, kas ir pareizi un kas nepareizi. Nekad nekam nepietiekošais laiks… Ko es izvēlos par svarīgāko šobrīd? Mirklis jau ir pagātne, kaut tikko tas bija nākotne… Kas ir mainījies? Ko es paveicu, ko ieguvu, kas vispār notika? Apzinātais un nezināmā dzīles, mērķa konkrētība vai ļaušanās nesteidzīgam, neierobežotam laika plūdumam, ar domu, kā būs lemts, tā būs, pasaulē viss rit savu gaitu arī bez manas palīdzības? Vai tomēr arī es esmu šīs pasaules mazā, bet svarīgā sastāvdaļa un man dotais laiks ir mana lielākā iespēja, lai es paveiktu to, ko šajā laikā ir dots spēt paveikt tikai man… Es zinu, ka gribu tam ticēt, un sveiks mans runci, tev šajā laikā nav pat mazākās nojausmas, kādu virpuli esi sagriezis manā- cilvēka prātā, ķerdams savu mazo upuri…
Laiks kaut ko pateica. Laiks kaut ko pieteica. Laiks kaut ko noliedza un tālāk iet gaidīdams. Dzirdēji? Tas taču bija tavs vārds./O. Vācietis./