Mans laiks. Tas stiepjas lēni un saldi kā dzidra medus lāse, arī skrien Kenijas sportista cienīgā ātrumā. Tas nestāv uz vietas, es tāpat. Laiks ir nepārtraukta kustība, un mirkļi ir zobrati tā mehānismā. Tik, tak, tik, tak.. Tik graciozi un rimti aizrit mana ikdiena.
Brīžiem šī nepārtrauktā kustība tā nogurdina, ka tā vien gribas apstādināt visus pulkteņus un iztēloties, ka laiks nepastāv, viss uz mirkli apklust un apstājas. Bet, vai apstājoties laikam, arī mēs paši pārstātu būt? Vai arī mēs nokļūtu paralēlajā pasaulē, kurā būtu tikai šodiena un nebūtu vajadzīgs ne pulksteņa tikšķis, ne sirdspuksts? Ja eksistētu tikai šodiena, nebūtu ne pagātnes, ne nākotnes, vai mēs beidzot sāktu dzīvot pa īstam?
Laiks ir relatīvs jēdziens, tik pat relatīvi esam arī paši. Mans laiks ir kā varavīksne – krāsains, ir gan lietus, gan saule, gan pašas krāsas, un to padarīt tādu, spēju tikai es pati.
Un ko Tu darītu, ja pastāvētu tikai un vienīgi šis konkrētais brīdis?