"Visvairāk man sava laika žēl.” (I.Ziedonis) (2)

Laiks- dzīves skavas- kuras piespiež mūs realitātei tik tuvu. Miers un nesteidzīga dzīve vairs neaizrauj cilvēkus, mēs skrienam uz priekšu, jo šķiet, ka laika ir tik maz un visu mēs vēlamies paspēt, piedzīvot šajā vienīgajā dzīvē.
Vai laiks ir tik „vārgs”, ka tas būtu jāžēlo? Riet saulīte rietēdama, un cilvēkiem kļūst skumji. Mēs skumstam, jo diena ir pavadīta. Mirklis ir miris. Dzimst jauns... Varbūt kaut kas nav paspēts? Mums tomēr žēl sava laika.
Tik tālu skan smagi soļi, jo savā būtībā laiks ir skaudīgs, tas „pieskavo” cilvēku dzīves, neprasot, vai viss ir paspēts, izdarīts. Skaudīgi laiks mirkli iesprosto mūžīgā šaurībā.
Es savu laiku nežēloju, neturu tikai sev, lai gan man tik bieži pietrūkst laika, ka allaž esmu uz to dusmīga. Es vēlos savu dzīvi dzīvot, nenožēlojot laika trūkumu. Vēlmes ne vienmēr saskan ar realitāti. Man sava laika ir žēl mirkļos, kad apzinos sevi kopā ar cilvēkiem, kuri nespēj man sniegt izaugsmi, viņi mani nepadara bagātāku kā personību, cilvēku.
Manuprāt, katrā no mums mīt neapzinīgā daļa, kura „pavēlot nepavēl” steigties un izbaudīt katru mirkli, katru sekundi. Vai esi aizdomājies, cik īsa ir cilvēka dzīve? Vidēji viens cilvēks nodzīvo pusotru miljonu stundu. Vai jūs spējat aptvert, cik smalka ir viena stunda? Vai spējat novērtēt vienas stundas smalkumu?
Dzīve skrien, un es to novērtēju, es skrienu tai līdzi. Žēl man ir nepiedzīvoto mirkļu, tad arī kļūst skumji. Tādēļ vienmēr dzīvei ir jāsaka „jā!” par katru mirkli, katru iespēju izdzīvot šo brīdi un mūžīgi paturēt sirdī kaut dažas stundas no pusotra miljona manas dzīves mirkļu. Lai mirklis neaizainotu mūžību, tas ir jāpieskavo pie „sirds sienas”, lai tas zinātu savu vietu. Mirklis atrodas tur- zem laika, zem mūžības brīvajām žēlabām.
Un tomēr, lai cik brīva arī es nebūtu, nepārprotama ir dzīves ierobežotība. Laiks iedzen dzīvi paskaidrojumu mutulī, un mēs kļūstam par laika šaurības gūstekņiem.