Mans laiks - mana vērtība

Mans laiks – mana vērtība!

Laiks fizikā, laiks filozofijā, laiks reliģijā – laiks it visur – tik plašs un netverams. Pat Vikipēdijā teikts: ‘’Tas ir galvenais mērīšanas sistēmas elements, taču pat visizcilākie dažādu nozaru zinātnieki vēl nav vienojušies par to, kāda tad īsti ir laika definīcija. Laiku uzskata par ceturto dimensiju (blakus trim telpas dimensijām), un parasti to iedala pagātnē, tagadnē un nākotnē. SI laika pamatvienība ir sekunde’’
Taču kāds ir mans laiks? Kāda ir mana laika definīcija? Kad tas sākas un kad īsti beidzas? Ko man nozīmē mans laiks? Kādās vienībās tas mērāms? Vai vispār izmērāms? Simtiem, SIMTIEM tādu un citādu jautājumu vien dažos mirkļos paspēj aiztraukties domu virpulī. Nupat bija klusums, bet atlika uzjundīt vienu virpuli, atmodās daudzi. Īsta vētra!

‘’No pirmā vijoles pieskāriena
Aizsākās melodija viena.
Bez laika robežām, bez pagrieziena.
Reizēm smaidoša nots atskanēja,
Reizēm skumja asara aizritēja.
Skropstu galos klusi pavīdēja.
Melodija, par laiku bija.
To paši radījām, to paši spēlējām.
Zaudējām un atkal meklējām.
Un varbūt vārdus reiz pievienosim,
Radīsim, tversim un dosim – nepažēlosim.
Šo stāstu, lai izdziedātu
Ar kaudzi mīļu, labu vārdu,
Par patiesu mirkli kādu – mūžam lolotu un dievinātu... ‘’

Ir rīts... Un es atkal par laiku. Pamostoties sapratu – mans laiks neiedalās rītos un vakaros. Tas nesastāv no pirmdienām, otrdienām...piektdienām. Nav nedēļu, mēnešu, nav gadu tam! Nav skaita! Laiks bez laika! Un kāpēc gan ne... Pieeju pie spoguļa sasukāt matus, bet mans spoguļattēls pavisam sašutis par mani:’’ Laiks bez laika?!’’ . Tas ārprātā kliedz tik skaļi, ka šķiet – tūlīt sabirs lauskās. Izskan dziļa nopūta, negribīgi piekāpjos un atsaucu savu pēdējo paziņojumu...,lai nenāktos pirkt jaunu spoguli.
Mans laiks ir mana dzīves melodija un skaistai, brīnišķīgai un visādi citādi burvīgai melodijai jānospiež gan baltie, gan melnie taustiņi. Nepietiek tikai ar baltajiem un nepietiek tikai ar melnajiem... Tā arī dzīvē – tik daudz raudāts un smiets, tik daudz piedzīvots un vēl nepaspēts, daudz kas sāpējis, kaut kas zaudēts un kaut kas gūts, kaut kas muļķībā izpostīts un no jauna celts, taču lai vai kā tur būtu - jāspēj laimīgam būt un priecāties ik brīdi, ko sniedz katrs mirklis, katra sekunde, ikviena esošā un nākamā diena - gan skaista, mīļa un jauka, gan bezdievīgi riebīga un auksta, un tikai tad, kad būs piedzīvotas, izdzīvotas, pārdzīvotas gan vienas, gan otras dienas - laimīgās un nelaimīgās, tikai tad dzīves melodija brīnišķīga būs. Tāpēc pie velna dienas, ne tās labākās, pieņemsim to, ka tām tādām tieši tobrīd jābūt, jo bez tām melodijai vien nepietiek... .
Mans laiks ir mana vērtība! Viss labais, ko mēs katrs izdarām laikā, kas mums dots, dod vērtību mūsu pašu laikam un padara to par vērtību. Vai tā būs tik niecīga, ka neviens pat neatcerēsies un neziņā vien paraustīs plecus, kad izskanēs vārds, uzvārds , vai runās, lasīs, klausīsies, ar labu pieminēs gadsimtiem ilgi, tas atkarīgs no paveiktā, no tā, cik daudz un ko mēs apņemamies un izdarām, taču vissvarīgāk – ar kādu attieksmi to darām. Darīt kaut ko darīšanas pēc – cik vērti ir tie darbi? Mans laiks IR mana vērtība! Ja arī kādreiz mans laiks beigsies, es zinu – aiz manis paliks darbi, ko esmu veikusi ar vislielāko mīlestību, dvēseles bagātību un sirds siltumu, ar vērtību, ko nevienam ne izdzēst, ne atņemt – lūk, tajā brīdī laiks kļūst mūžīgs un spoguļi nebrēc...
(Ilva Šimone)