Mans laiks, mūs laiks (1)

Tik tak, tik tak -tu dzirdi kā pulkstens tarkšķ, bet neredz....Več’ ar piln’ mak’ aizmiglo tav’s ac’s, tās abas vērstas uz kast’, kas hipnotizē kā sarkans palags spāņ’ vērs’.To tur teodors pilsēts mērs, sētas mēris, tikai mūs temperments auksts, dzīvojam miermīlīg’ kā pingavīn’, kamēr biznes „peņi”, tas ir, biznesmeņ’ zvejo mūs barīb’. Tik liecamies zemāk, to laikam zemnieki vislabāk prot, māk darīt.
Visu vēsturi pārsvarā māc’ par apkārtni, paš’ vēstur’s sastāvs nākotn’ ne tāla, lūk jums aktuāls fakts-pagātne atkārtojas, prot’, ja tā tiek piemirst, tā nemirs’, tapēc vēsture ir svarīg’ mācīb’, neizlaid to no acīm, bet skats, kas parādās manā skatpunktā, manām pierād to, ka jaunieš’ tērpuš’ sav’ tēl’ adidas strīpās ir latvieš’, nākotnes tēv. Vārdu sakot, lasot latvju atmodas grāmatas, tiek saprasts tas, ka tie ir nākotnes stāst’.Tā pati oper’, kas PSRS, marksisma pazīmes kā not’s riņķo. Es negrib’ to pieļaut, tapēc klāstu jums brāļiem, māsām poēmisku eseju, lekciju...Cik ļoti pārspīlēju? Spried Tu!, bet daudzi ir aizmirsuš’ , vai pat ļaunāk ir nezinoš’ kādi laik’ bij’, tapēc tie atpakaļ nāk, pa mūs pakaļ kaimiņ lāc’s sist sāk, sak’ retais lasītāj’ kād’ man nostāj’, bez steigas, beigas vēl tāl’, šīs rind’s rait’ rakstās, tās galotnes nocirstas kā taut’s dziesmās, jo dom’s plūst ātrāk par tintes aitām uz lapām. Raitis mans vārds, retais kurš rakst’ taut’s vārdā, jo daudz baidās, no tās politikas, no tiem dūžiem, kuri tērpušies tumšā tērpā, tapēc ziņu vietā cilvēki skatās šovus, pilnīgi bezjēdzīgus jokus, bet man „po”, skatīšos, pētīš tos dubultzods’, kuri dubultā zog. Esmu patriotisks letiņš, rakst’, sak to ar lepnīb, paš op’ kara stāst’ pild’ prāt’, tie pārveršas kā avatārs sarkan’ balt’ sarkanā vērša ādā, kuram pilns mērs, jo mugura dunčiem kā suņiem ar blusām klāta....Kas notiek tālāk? Drāzīšos caur šiem kartupeļu džungļiem, cirtīš’ nost tās meļu mēl’s, garās liāns, kuras pa mut’ ārā karājas intervijās.Sitīšos augstāk brīvībs’ vārdā, taisnībs’ dēļ, likumdēvēj’, saldē, auksts šo atsaldēto saldētāj’ dēļ. Manā prātā ir vīzij’, tā skan šād’-pasaule bez pedofīl’politiķ varmācīb’s. Tā tiks piepildīt’! Tā ir īst’ nekāds triks, jo tāpat kā tavas kabatas, man sirds gružiem piln’.Man laiks, Mūs laiks. Atšķirīb’ nekāda, atbalst’ man’ un es būš tā svētā pile, kas kopā ar tevi, tevi un tevi līs’ pār visām tām žurku galvām kā giljotīn’. Viņiem tīk dubultā zagt, dubultzod’ briest dubultā ātrumā, kamēr nabadzībā cilvēk mirst ik mirkl, jo nodokļ’ kāpj, no Liepājas jūras krast’ līdz Daugavas malai visus apkrāpj! Tagad par prieku viņ’ varēs izbaudīt man’ badu, esmu sasodīt rijīgs, kā piraņ, ņam ņam, paliks tik kaulains atmiņ’s un manis izkakātā kaka.
Mūs muguras sāp’,a mēs brīvprātīg’ dezertējam, pametam sav’ nācij’ novārtā, tā vietā, lai to glābt’, vergojam lielajā Britānijā, un tie kas paliek mājās, piedzeras un pild’ grāvj’s, un, ja atbrauc kāds rada gabals, viņš dara to paš’, tā teikt - grād’ dzir’ biznes’ glābj’. Brāļ’ bārā īsā laika solī paliek arvien mazāk, bet tev viegli valod’ nomanīt, un ar kaimiņ’ Saš dot tālāk. Tak tāpatās drīz, rīt atpakaļ lidos’, tāpēc holidejā vari doties amorālā dejā, iejusties brita ādā, nevis kaktā, bet pie pieminekļa peni vilkt ārā. Cepur’ nost, turpini tādā garā! Tev labi sanāk klaun’! Pastāst’ kauns nava, bet ko es tā kā veca Māra Klāra kladzin’, zin’ ,piemirsu, ka jaunajā tēlā tādu sajūtu nava. Reku citēju Krišjāni Voldemāru „aka” tautas modinātāju:”Latviešu tauta nevar tikt cieņā un godā, kad katrs, kas ticis augstākā vietā aizliedz savu latviešu tautību un tādēļ nenākat tautai par godu, bet par kaunu!” Kautrīgie latvieš’, tieš’ tie, kas smejas par tautīb’ lej kakas virsū savai dzimtenei. Zin, neesmu Dievs, bet jūs man esat atkritēj’.



Es kritizēj’ tos simts Rīgs vīrs’, tos biznesmeņ’s, kur paš vairs nespēj’ saskatīt savus „peņus”, tāpat kā savus grēkus. Melot intervijās, tas viņiem sanāk dabisk’, es redz’ viņ’ nedarbus, tapēc nemet ragus nost, kad es tev prasu „KO TU DARI LIETAS LABĀ”. Kas bij’ tā pēdējā labā lieta tavā darbā, vai arī tavā dabā ira bēgt prom no problēmām, pildīt nāsis, vēnas, aknas un plaušas barot ar darv, nīdēt un āžot, sēžot dīvānā uz divām bulkām. Plikas runas par „aišas” krūtīm piepild’ rutīn’.
Tas viss ir muļķīg’, vienozīmīg’ liek un neefektīv’. Varu teikt ar pārliecīb’, ka saprotu tevi, neesmu top zeks ielās, bet arī es reiz zemu kritu. Apkārtējā vid’ stipri pavilk kā pirksts pie vadiem pieķip. Nepatīkam apstākļ’ jauns atziņ’s radīj’...Jā arī es sav’ ķermeni indēj’, pīpēj’, dzēr’, lai kaut uz brīd’ dzēst’ sērs, bet tā tik radās lielākas bēdas kā arī sērgs. Pat vitamīnam blakus pabij’, bet lielākā ķīmij’ bij garšvielas , kas mūsdienās tikušas kalna spicē! „DIEVS! KĀPĒC IR JĀTAISA NARKOTIKA SPAISS? TĀ TIEK SEKUNDĒS MAINĪT’, LAI APIET LIKUM’ UN TIKTU TIRGOTA VEIKALĀ KĀ PĀRTIKA T/C SPICE.””DĒLS, TAS, LAI TEV’ JAU KOPŠ JAUNĪBAS VAR INDĒT!” Valdīb’ kā odz’ šo indes sēkl’ sēj’. Ticēt vai nē, tas tavā ziņā, bet katrā ziņā es izbridu ārā no tā purva divreiz stiprāks un atpakaļ’ mūžib’ bezgalīg’ nelīdīš, jo sirds pārāk stipr’ to brīvīb grib’. Man barīb’ izglītīb’, esmu rijīgs, cītīg’ mācos skolā un ārpus tās. Mana ola zelta krāsā,man grib’stipra kā ziemā grip’, saslimt fiks! Velc nost rozā bril’s , un nebūs jalec nost no tilt’! Ar problēmām galā tiks’, ja izglītīb’ aiz auss liks’. Tas drūmais burbulis šķīdīs! Spied man patīk īkšķi, ja tev paties’ patīk šis, bet ja tev pēc dekādes netīksies dēlam sacīt”Manā laikā te bij’ Latvij’”, obligāti saskiers rūgts kamols kaklā un tu atcerēsies, ka tajā puša tekstā patiesīb’ bij’, es tik to neizmanotoju, es pēj’ palīdzēt,bet nedarīju neko, lai dzimtenes statusu mainītu, tā vietā ignorēju un šļpāvu naidu virsū.
Ignorance esot svētlaime, man pietiks ar laim’! Mans laiks, Mūs laiks, to tik rādīs laiks, tik tak, tik tak...