Mans sajūtu stāsts ziemā (5)

Pati pirmā sniegpārsla no ziemas uz ziemu man vienmēr ir šķitusi tik īpaša, tik brīnišķīga, ka aizraujas elpa. Šīs vizuļojošās, baltās pārslas viegli sāk birt pār pilsētu, un tas manī izraisa laimes sajūtu. Gluži kā toreiz… bērnībā.

Ikkatra sīciņā sniegpārsliņa no attāluma izskatījās gluži tāpat kā pārējās. Bet tuvumā… Es uzdrīkstējos mazajiem, baltajiem brīnumiņiem pieskarties, aplūkojot tos uz cimda. Tuvumā es varēju saskatīt katras pārsliņas unikālo rakstu, mazmazītiņos stariņus. Es dziļi ievilku elpu. Raudzījos uz trijām pārsliņām, kas gozējās uz mana cimda, ieplestām acīm. Uz brīdi pat piemirsu, ka ir jāelpo. Pavēros augšup, lai redzētu no kurienes krīt šis baltums. Šķita, ka debesīs ir kāds īpaši talantīgs mākslinieks, kas ikkatru sniegpārsliņu ir uzbūris tik īpašu. Viegli krītot no debesīm, tās vizēja un atstarojās kā smalki dimanta puteklīši zem ielu laternu gaismām. Pavisam liega vēja pūsma ierāva pārsliņas rotaļīgā dejā vēl pirms tās bija uzsākušas savu dzīvi uz zemes.
Jau no attāluma es varēju saklausīt spalgās bērnu balsis, kas plūda no tuvējās daudzdzīvokļu mājas pagalma. Pati pirmā ziemas diena bija izraisījusi prieku ne tikai man. Es vēroju kā viņi virpuļo caur dūnu vieglo un balto sniegu, kas lēnām laidās lejup pār pilsētu. Arī es vēlējos priecāties tā, kā priecājas viņi! Izrāvos no māmiņas maigā rokas tvēriena un gāzelējoties virpuļoju kā pati skaistākā sniegpārsliņa. Apstājos un izbāzu ārā savu mazo, silto mēli, lai noķertu pārslu vēsumu. Tās zibenīgi izkusa kā gaisīgā un saldā cukurvate. Brīdi stāvēju ar izbāztu mēli līdz saklausīju ko savādu.
Paskatījos pa kreisi - tur pēc manas uzmanības lūkojās divas izteiksmīgi zaļas acis. Blāvās durvju ailes stūrī saritinājies gulēja kaķis, kas bija apsedzies ar plānu, sidrabota sniega segu. Viņš nelaimīgi drebēja un izdarīja nožēlojamus ņaudus. Šķita, ka šī Dieva radībiņa nemīlēja sniegu tā, kā to darīju es. Kaķis gaidīja, kamēr tiks ielaists siltumā, kas plūda no kāpņutelpas. Vēsums tiktiešām bija pieņēmies stiprumā. Sniegs sāka krist arvien lielākām pārslām.
Vējš veltīja aukstu ziemas skūpstu uz maniem tā jau sasārtušajiem vaigiem. Dzestrā vēja brāzma sūtīja steidzīgas un nesaudzīgas šalkoņas mana tēta neapsegtajām ausīm, kas bija iekrāsojušās nu jau ķiršsārtā tonī. Sīkie ūdenspilieni vēl tikko bija bijušas skaistas sniegpārslas, kas ieķērušās manas māmiņas tumšajos matos. Es asi izelpoju un vēroju kā neilgā dūmaka, kas radās no manas siltās elpas, sajaucās ar ledaino gaisu. Kolīdz mani zābaki saskārās ar trotuāru, es saklausīju griezīgu sniega gurkstoņu. Tajā brīdī es savā četrgadnieces prātā domāju, ka sniegpārsliņām lūzt kauli! Es pat kādu brīdi nebiju pierunājama turpināt pastaigu, tik ļoti man rūpēja pārsliņu sajūtas! Šķita, ka pa todien uzsnigušo sniegu ir gandrīz neiespējami pārvietoties klusām. Neskatoties uz to, pat ar nosalušu degungalu es nevēlējos doties mājup.

Tagad es stāvu šeit, esmu ar abām kājām uz zemes. Ar apbrīnas pilnām acīm vēroju šo skaistumu, kas ir zemi ietērpis spožākajā baltajā segā, ko manas acis jebkad ir skatījušas. Es izbaudu šo mirkli un speru augšā vieglo sniegu, pirms tas kļūst smags un apgrūtinošs ar savu nebeidzamo pārslu daudzumu. Es stāvu šeit un ļauju mirdzošajām pārslām noklāt mani, jo es zinu, ka tas nav uz ilgu. Jau pēc mirkļa tās būs pagaisušas gluži kā manas daudzās bērnības sajūtas. Sāk puteņot. Šis brīdis uzjundī atmiņas.