Katram dzīvē esot pie ūdens ir kādas domas. Bet manas šoreiz bija spēcīgākas nekā vienmēr mans ūdens stāsts saistās ar brīvību un kaijām pie jūras. Kas kliedzošām balsīm sauc mani palikt uz visu dzīvi un sapņot par brīvību kāda tā izskatās īstenībā un cik krāšņa tā ir ar savu skaistumu un krāsainības pārpilnību. Tās ir sajūtas, kuras nekad nevar aizmirst un tās izjust vajag pašam, jo jūra ir tā vieta kur smelties enerģijas pārpilnību. Tāpēc es vēlos pastāstīt par tām spēcīgajām izjūtām, kuras es izjutu...
Kad es iebrienu jūrā man liekas es saņemu simtiem apskāvienu no jūras. Likās tā mani sveicina, ka es tomēr atgriezos atkal un atkal izjust brīvību. Pilnīgi asinis sāka ātri riņķot pa manu ķermeni tas likās galvu reibinošs sveiciens, ka es pat sajutu kā manas lūpas kļūst ķiršu sārtas. Sajutu ka mani skūpsta brīvība un uzreiz mana pirmā doma bija „es varu staigāt pa ūdens virsmu un aizskart bezgalīgo horizontu, kas ir pat plašāks nekā es spēju iedomāties.” Pēkšņi dažās minūtēs paskrēja visa mana dzīve un arī visas pozitīvās atmiņas, kas saistās man ar ūdens brīvību. Es izjutu, ka esmu brīva un neviens man neko nevar pateikt ja nu vienīgi kaiju kliedzieni kas bija kā skaista dziesma manām ausīm tā aijāja tik maigi ka uz brīdi likās es lidoju līdz ar kaijām līdz pat pašam horizontam. Jūra un ūdens tā ir mana brīvība, jo tur es esmu, kā valdniece kas ar vienu pieskārienu spēj pārvērst visu par manu ūdens karaļvalsti. Man uz visiem bija vienalga, jo man bija mani jūras draugi- kaijas. Pie jūras es esmu es un neviens cits, jo tādas kā es vairs nekad nebūs. Un bija arī pēkšņi doma ja es miršu tad manus pelnus jūrā izkaisīt, jo es mīlu brīvību un kaijas. Tas ir mans sauciens dzīvot nesteidzīgu dzīvi pilnīgā harmonijā ar sevi, jo pie ūdens es spēju pārdomāt savu dzīvi un arī paraudāt jo vienīgais kas mani tik mierīgi spēj uztvert ir ūdens un tā brīnišķīgā spēja dziedēt ilgas rētas pēc tā ko cilvēks ir pārdzīvojis. Ūdens tas spēj pat mani klusējot mācīt un ieraudzīt savu īsto es. Tāpēc es arī mīlu ūdeni un jūru, kad skaistie baltie viļņi maigi glāsta un priecē manu noskumušo sirdi, kas ir pilna sakrāta ar dažādiem pārdzīvojumiem. Lai asaras krīt jūrā un sāpes, lai aiznes baltie viļņi uz pašu jūras dzelmi un nekad man neatgādina par to, kas ir pārdzīvots. Bet sāļais jūras ūdens bija samērcējis mani visu, es sajutu pa savu ķermeni ritam maigas jūras ūdens tērcītes, kas bija pat siltākas pat par asins pilienu. Man bija vienalga ko citi domāja par mani ka es vienkārši sēžu jūra un raudu par to- kas ir bijis. Tā bija manas dzīves daļiņa es ar jūru biju kā viens vesels es uz mirkli pat sāku saprast jūras valodu. Un tā man pat teica vismīļākos vārdus kādus es vēl nekad nebiju dzirdējusi. Tā bija maiga sajūta, kad visa nākotne pat ritēja priekšā kā veca kinofilma uz horizonta fona.
To es jutu kad biju pie jūras un šīs atmiņas paliks uz visu dzīvi, jo tas bija brīdis, kad es biju pati ar sevi un ūdeni. Man bija laiks pārdomāt un pāršķirstīt dzīves vecās nobružātās lapeles un saprast savas kļūdas ko es biju darījusi ne tā. Liekas beigt es varētu savu stāstu bet asaras acīs neļauj, jo negribas aizmirst to dienu- kad biju domās sasniegusi horizontu...
