Pēcsajūta (3)

Kājas ļenganas un trīcošas, apmulsušas pēc tik liela saspringuma. Sviedru lāses tek pār muguru, tek pāri pierei un ietek arī acu kaktiņā, ritot tālāk kā sāļas asaras. Ir grūti ievilkt elpu, it kā ar visu pasaules gaisu nepietiktu, lai mani piepildītu. Saraustīta elpa, pie kuras nav vainojams ne sakarsušais gaiss telpā, ne nejauši ieelpotie cigarešu dūmi uz ielas. Viegli smeldzīga sāpe kreisajā sānā, kas liek par sevi manīt katrā ieelpā.
Acis beidzot apradušas ar prožektoru gaismu, atļaujot pacelt skatienu mazliet augstāk un ieraudzīt pirmās rindas krēslu kājas, nezināmu ļaužu kurpju purngalus. Pirmajā rindā sēdošajiem noderētu kārtīga kurpju smēre.
Sirds dauzās kā negudra, visas maņas šķiet trulas kā nenoasināts nazis.
Kas mani sagaidīs, kad beidzot pacelšu acis? Ko es izdzirdēšu, kad ausīs skanēs kas vairāk par pašas asiņu dunu?
Mani sagrābj bailes, skaustu noklāj aukstu sviedru rasa. Pēkšņajā drosmes trūkumā mana roka meklē citas sev blakus. Kas meklē, tas atrod. Tā nu mēs te stāvam, kā viņsaules ceļinieki Ozīrisa priekšā, gaidot spriedumu. Sekundes simtdaļas rit gadu garumā.
Nogrand sprādziens. Eksplozija.
Lēnām atgriežas visas maņas, lai acumirklī tiktu apdullinātas vēlreiz. Aplausi. Kāju dimdoņa. Cilvēku pavērtās mutes, kuras kaut ko skandē.
Galva paceļas augstāk. Ievilkta elpa, kas beidzot sniedz kādu nebūt veldzi nomocītajām plaušām. Siltums ieplūst ķermenī. Un tā nav prožektoru gaisma, ne fiziskā slodze, kas silda. Tā ir tā sajūta, kurai līdzinieku nav. Skatītāju spriedums bijis mums labvēlīgs.