Manas sajūtas stāsts

Brīnišķīga sajūta ir dejot. Man dejošanā patīk viss – sākot no enerģiju izsmeļošiem stundām gariem treniņiem, beidzot ar brīdi, kad, aplausu pavadīta, izeju uz skatuves.
Es iekāpju pastalās un nostājos, lai sāktu deju. Skan aplausi, skatītāji gaida. Sāk skanēt mūzika, un es ļaujos. Deju es zinu tik labi, ka ar aizvērtām acīm varētu dejot, jo mēģinājumos esmu atkārtojusi soļus neskaitāmas reizes. Ir pārliecība par sevi, kas ikdienā reizēm pietrūkst. Skatītāju zālē ieraugu savu mammu. Viņa ļoti smaida, es redzu, kā viņa jūt līdzi man. Kā tētis jūt līdzi Latvijas hokejistiem, tā mana mamma jūt līdzi man dejās. Viņa ļoti uztraucas par to, lai viss izdodas.
Es atceros, kā mamma man ir neskaitāmas reizes stāstījusi par to, kā kādreiz dejoja tautasdejas un cik tas bija skaisti. Es stāstus noklausījos, bet man šķita, ka viņa mazliet pārspīlē, jo taču nevar būt, ka dejas laikā tev skudriņas skrien pār muguru! Tas jau nav nekas TĀDS, tikai dejas.
Un es dejoju tālāk, skan mūzika, skatītāji sāk aplaudēt līdzi, daži arī dzied, jo tautasdziesmas ir daudziem latviešiem labi zināmas. Es kaut kur tālumā skatītāju zālē redzu deju skolotājas seju, kas ir prieka pilna un reizē arī mazliet satraukta. Skolotāja vienmēr saka: „Turi muguru taisni! Ar līku un greizu augumu tu dari negodu sev un tautastērpam!” Un es izstaisnoju muguru, izstiepju plecus. Tas viss ir zināms, bet satraukumā šķiet mazsvarīgāks par to, lai tikai soļi būtu pareizie, lai tikai es neaizskrienu uz otru pusi, vai nepalecos nelaikā.
Ir dejas vidus, un es jūtu nogurumu. Tas ir tas labais nogurums, kurš ir pat patīkams. Bet elpa jau paliek strauja, mute sausa, taču es nedrīkstu apstāties. Nu tā taču neviens nedara! Izpildam skaistu griezienu ar pacēlienu un skatītāji zālē mani apbrīno. Atkal atskan aplausi. Nav laika nogurt. Mans mērķis ir Dziesmu un deju svētki vasarā.
Es taču zinu, ka dejās daudz ir atkarīgs no manis, bet vēl vairāk no kolektīva. Tas, cik daudz izdaru es, lai deja izdotos, ir tikai viena maza daļiņa. Ir jāgrib visiem kopā, un tikai tad būs skaisti, tikai tad būs Dziesmu un deju svētki man un kolektīvam.
Man vairs vispār nav spēka, taču atkal atceros, ko skolotāja saka mēģinājumos: „Smaidiet, smaidiet, smaidiet!” Lai cik nebūtu dīvaini, man pat gribas smaidīt - par spīti nogurumam, par spīti slapjai mugurai, par spīti tiem, kas domā, ka man neizdosies.
Izskan pēdējais pantiņš dziesmai, pēdējie skaistie soļi, un deja ir galā. Skan aplausi, un tagad ir skudriņas pār manu muguru! Spēka vairs nav it nemaz, bet ir miljoniem mazu skudriņu, kas skrien, kad skatītāji aplaudē. Viņi smaida un priecājas, arī es daru tāpat, tikai es zinu, cik daudz tas prasīja man laiku un darbu, lai tagadtas notiktu. Tā ir maza uzvara man un visiem, kas man bija blakus brīžos, kad bija grūti, kad gribējās pamest iesākto , brīžos, kad biju vāja. Un tās skudriņas pār muguru – tā ir balva, par kuru varēšu stāstīt es saviem bērniem, kā to reiz stāstīja mana mamma.