Mani apbūra nakts

Nakts. Kaut kas mistisks un valdzinošs aptvēra mani, kad es attālinājos no mājas un ieniru tumsā. Jo tālāk es gāju, jo tumsa vairāk sabiezēja ap mani. Izplūda robežas, pazuda ceļš, mežs un mājas. Es zināju, ka es stāvu plavā, bet tā likās bezgalīga...
Man blakus iznira mana ēna un pavadīja mani nakts pastaigā. Blāvs mēness izgaismoja tikai nelielu apli ap mani. Es pietuvojos kaut kam baltam. Tas apņēma mani kā mākonis un piešķīra apkārtnei mistisku nokrāsu. Es sapratu, ka iebridu miglā, kas naktī plīvoja virs pļavas.
Soļi kļuva lēnāki, smagnējāki. Man gribējās apstāties un ielūkoties naktī. Arī migla nedaudz izklīda un mēness izgaismoja apkārtni. Mani pārņēma dīvaina sajūta. Man negribējās kustēties, negribējās runāt, tikai apbrīnot dabas varenumu. Domas aizklīda pa miglas vāliem, bet es kā apburts stāvēju nekurienes vidū.
Es nezinu, cik tas ilga. Kad sajūtas sāka pamazām atgriezties, es sajutu tikko pļauta siena saldeno smaržu. Es sadzirdēju sienāžus un govs ķēdes vieglu žvadzēšanu. Es sapratu, ka man bija dots neliels mirklis, lai saplūstu ar dabu. Tas bija neaizmirstams un valdzinošs. Tas bija tāds mirklis, ko spēj dot tikai nakts. Viņa man lika saprast, ka es esmu puteklis Dieva saujā.
Kaut kas mīksts piedūrās kājai. Tas bija kaķis, kurš mani atrada nakts mistērijā un atbūra. Kakis glaudījās pie kājām un veda mani uz mājas pusi. Viņam gribējās siltu pienu un nedaudz uzmanības.
Es lēni pagriezos uz māju pusi, bet soļi vēl bija gausi. Pie mājas ierējās suns, kāds istabā iededza uguni. Tur mani gaidīja. Pirms spert soli pāri tiltiņam, es atskatījos naktī. Tur bija tikai tumsa, bet priekšā dzimtās mājas ar gaišiem logiem.
Pārlēcis pari tiltiņam, es nokļuvu gaismas lokā. Tumsa te atkāpās. Te bija citas skaņas un citas sajūtas. Soļi kļuva ātrāki, ārtāk pukstēja sirds, bet domas neviļus atgriezās naktī. Naktī, kas mani apbūra...