Vasaras vidū, kad pērkons tuvojas, ielien siena šķūnī, apgulies miklajā sienā. Ietinies kārtīgi zeltainajā un čabošajā segā. Dzirdi? Pa jumtu takti dod pirmās smagnējās lietuslāses. Aizvien ātrāk un ātrāk... Dzirdi? Pērkons nav tālu. Adrenalīns. Skudriņas pa muguru tekalē... Pareizi. Jūti? Vai jūti šo lietus smaržu? Vien vasaras negaisam piemītošo smaržu.
Braucu uz Grobiņu. Vasarā. Man pietika ar vienu melno jaciņu. Tik tikko biju pārskrējusi pāri dubļainam rudzu laukam, lai paspētu uz novakares autobusu. Labi, ka bija vēl vienas kurpes. Grobiņa. Straujāk sāk pukstēt mana sirds. Tik savāda šī pilsēta vasaras vakarā, pulksten pussešos.
Eju pa grants celiņu. Lēnām. Man nav, kur steigties. Saule jau slīd zemāk, bet vēl ilgi spīdēs. Dziļi ievelku elpu. Arī šeit ir bijis negaiss. Uz veikalu. Lieku kājas uz mitrā asfalta un brīnos, kā rodas tāda melanholija. Uz veikalu – uz skolu. Lēnām dodos baltās gaismas pils virzienā. Man vienalga, ka ir vakars. Gribu būt te. Man te jābūt. Ienāku un ieelpoju. Dziļi... Neielūkojos spogulī, droši vien acīs būtu tāds savāds, neizprotams mirdzums. Pakāpiens pa pakāpienam, nu jau ātrāk kustinu kājas. Kabatā zvans. Sarunājām satikties. Slima, draudzene paskaidro, viņas mamma atbraukšot man pakaļ. Tik pazīstamā ēka nav savā ādā. Tā nav tāda, kādu to pazinu dienu no dienas. Agresīva.
Zālē tik daudz cilvēku, apsēžos tuvāk skatuvei. Pie skatuves krēsli. Nabadziņi, nodomāju, tik daudz acu skatienu jūs tiesās. Viņi atnāca. Deputāti. Atnāca un nesēž tur, kur paredzēts. Nesēž priekšā. Lūkojos pa logu. Briest negaiss. Arī šajā zālē. Gaisotne ir saspīlēta, lai kā arī kāds te izliktos. Labvakar, cienījamais vadītāja kungs, ak, jūsu jau te nav. Sāk līt. Septiņi vakarā. Logs ir atvērts. Es klausos jūsos, tik tiešām. Domas novērš pērkons. Vai tas kaut ko nevēsta klātesošajiem?
Viss. Visu labu, varat iet, kur gribat. Izeju ārā. Smaids manās lūpās - jau atkal negaiss. Vēl viens veikals. Sapulces pēcgarša ir jūtama. Jādomā pozitīvi, tikai jādomā pozitīvi. Zvans. Zvana draudzene. Atkal. Viņas mamma pagaidīs līdz negaiss rimsies. Uz pēdējo autobusu vairs nepaspēt. Labi, gaidīšu. Aleja tik drūma, reizē no lietus sargājoša. Uz skolu vairs nē. Ko tur? Gribu būt te, kamēr virs galvas sper pērkons. Ideāli. Mākoņi sabiezē. Tie nāks vēl. Jātiek sausā vietiņā, kamēr vēl nav sācis līt pa īstam. Lēnie soļi atbalsojas galvā.
Veikals. Ejot ārā, līst. Negribu salīt. Var pagaidīt. Nedeg jau. Cik ilgi veikalā dirnēsi? Labi, man vienalga, kāds lietus. Pārdesmit soļi līdz jumtiņam. Gāž kā ar spaiņiem. Kopš atgadījuma ar šūpolēm, man vienmēr ir līdzi citas drēbes. Nekas, izžūs. Neilgojos, ka mani kāds savāks. Patīkami vēsi.
Garām paiet pazīstami, bet neviens klasesbiedrs. Šiem nav pa ceļam vai neinteresē, kas ar skolu notiks? Stāvot un lūkojoties tālumā, gribas apseglot Pegazu. Traukties pretī lietum. Man pat nav, kur pierakstīt. Nožēlojami. Nekas, gan jau. Sajūtas var restaurēt. Nē, tā mašīna arī nav īstā. Pārskrien viegli drebuļi. Nē, ir silti. Lūkojos uz ģimnāziju. Un ja nu ne? Un ja nu vairs nebūs? Domā pozitīvi, tikai domā pozitīvi. Un, lūk, arī pareizā mašīna. Ātri aizbraucam. Lietus rimstas. Sveša māja. Sveša smarža. Pēc lietus. Rotori aizpūš mākoņus - baltie debesu sargi. Redz, kur varavīksne! Laimes tilts. Kur palika burvība? Jāizstāsta viss redzētais. Viss dzirdētais. Mierā, Pegaz! Ne tagad. Mājās.
