Manu sajūtu varavīksne (1)

Manu sajūtu varavīksne.

Notikumi rada sajūtas, un sajūtas vada manu rīcību. Kas ir sākums, un kas - sekas? Ne vienmēr ir tā, kā izskatās no malas.

Pirmā mana sajūta ir dusmas. Būsiet jau redzējuši... Dusmās es jūtos kā nezvērs, esmu nikns un aizskarošs, visi tajā brīdi manī saskata ļaunuma iemiesojumu, un neviens pat negrib man tuvoties, jo zina, ka varu uz viņiem sabļaut vai kādā citā veidā aizskart. Kaut gan to nevēlos, bet tā notiek, un tur es neko nevaru padarīt.

Otrā sajūta ir bēdas. Tajā laikā apkārtējie uz mani skatās ar nožēlu un negrib man neko teikt. Reizēm es pats nezinu, par ko tieši esmu bēdīgs, un tas mani apbēdina vēl vairāk.

Trešā mana sajūta ir naids. Mani pārņem naids, kad man kāds kaut ko tādu ir nodarījis, kas man nu nemaz nepatīk - iesitis vai pazemojis. Mani tajā brīdi pēkšņi pārņem savā varā dīvainas vēlmes un izdarības, es gribu kaut ko tādu tam cilvēkam izdarīt, ka pat nezinu, vai tajā brīdi esmu es pats.

Ceturtā mana sajūta ir nožēla - es nožēloju, ko sliktu esmu kādam izdarījis. Kad es to nožēloju, mani vairs nekas cits neinteresē, jo cenšos darīt visu, kas iespējams, lai savu kļūdu izlabotu. Ja es to neizaru līdz dienas beigām, tad man ir sajūta, ka esmu niecība, ļauns un bezsirdīgs cilvēks, kas neko nejūt un pat negrib just, bet, kad es savu kļūdu izlaboju, tad esmu iepriecināts un iepriecinu arī citus.

Piektā mana sajūta ir laime. Kad esmu laimīgs, citiem arī ir par to prieks, un viņi neuztraucas, ka es varētu viņiem pāri nodarīt. Ja esmu laimīgs, es esmu arī labestīgs un pieklājīgs.

Šīs sajūtas es pārdzīvoju gandrīz katru dienu, kaut lielākoties nevēlos tās just. (Sāp ne tikai sasitumi un nobrāzumi.) Bet, ja es pārstāšu just un pārdzīvot, kas tad es būšu par cilvēku?

Varavīksne ir skaista, un tajā ir septiņas krāsas. Vai manā sajūtu varavīksnē kaut kā pietrūkst? Pieskrien suņuks un nolaiza man vaigu. Vai varat iedomāties, kāda ir sajūta?