Desmitie Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki

Tas notika 2010. gadā . Kad gāju dejošanā. Dejošanā jau eju no 5 gadu vecuma , un eju vel šobrīd.
Viss sākās ar to , ka mūsu deju kolektīvs ieguva ceļazīmi uz dziesmu un deju svētkiem. Mēs viss kolektīvs bijām laimīgi.
Sajūtas bija tādas , ka tās pat nevarēja izteikt vārdos, vienkārši lēkājām aiz prieka un manī ieviesās tādas sajūtas kādas man citas nav bijušas līdz šim brīdim. Pilnīgi jauns enerģijas lādiņš, šķita, ka no savas enerģijas varētu visu pasauli sagriezt ar kājām gaisā.
Krāmējot koferus bija tāda sajūta , vai tiešām? Vai tiešām es kurai tajā laikā bija tikai desmit gadi varētu braukt uz dziesmu un deju svētkiem? Jā, tas notika. Es tiešām braukšu uz dziesmu un deju svētkiem.……
Un tad bija pienācis tas brīdis , ka jau braucu autobusā uz Dziesmu un Deju svētkiem. Sēžot autobusā bija satraucoša sajūta, kā tur būs ? , Vai viss būs labi? u.t.t Ceļa vidū laika apstākļi gan mūs nepriecēja. Debesis bija tumši zilas , pērkons rūcēja, zibens spēra. Tas mani sabiedēja vel vairāk.
Pagāja kāds laiciņš un mēs jau bijām savā dzīvesvietā – skolā kur dzīvojām visu svētku laiku. Pirmais vakars bija grūts. Nevarēju naktī aizmigt , miegs nenāca, saskaitīju simtiem aitiņu, mēģinot aizmigt , bet nelīdzēja. Jutos kā būtu pamesta viena kādā nezināmā vietā. Vienā brīdī pat nesapratu, kas ar mani notiek? Viss bija tumšs tikai varēja redzēt kā spīd automašīnu gaismu atspulgi. Bet nākošajā rītā viss bija labi , sapratu kur atrodos , jutos jau daudz labāk un laikam pa nakti biju nedaudz iemigusi. Bija pirmais mēģinājums, vispār nebija priekšnojautas kā tas viss varētu notikt , trīcēja kājas , rokas, bija mazliet bail. Viss ritēja labi, tā lēnām pienāca vakars. Bija jāiet gulēt, nu jau biju mierīga, gulēju tik saldi , ka pat no rīta nevarēju piemosties. Tā pagāja divas dienas , mierīgi un jauki. Trešajā dienā laiks bija apmācies, pelēcīgi drūma diena , lija lietus , bija vismaz atslodzīte no karstā laika. Man arī bija drūma diena, jo bijām samirkuši slapji. Kad tikām skolā , kur dzīvojām, bijām priecīgi ,bija siltums un prieks, ka mēs varam pat dejot sliktos laika apstākļos . Laika apstākļi manī nespēj apturēt to prieku , ka tomēr es piedalos šajos lielajos svētkos. Ceturtajā dienā arī mēģinājām, un vakarā notika ģenerālmēģinājums. Piektās dienas rītā manī valdīja , gan prieks , gan bēdas. Prieks par to, ka tikšu mājās, bet bēdas par to, ka jau viss lielais pasākums būs beidzies. Vakarā nodejojām koncertā un devāmies mājās. Ceļš mājās pagāja tik ātri, ka likās , ka mēs neesam braukuši , mūs kāds ir apmānījis , bet tā nebija.
Kad aizbraucu mājās , savās mīļajās mājās, ģimenei visu vakaru stāstīju kā mums tur ir gājis un kā negājis. Vel mēnesi pēc tam manī valdīja tas lielais prieks, par piedzīvoto šajās dienās.
Es nekad mūžā neaizmirsīšu kādas man bija izjūtas šajās dienās , kaut bija karsti , dejojām , kad bija auksti arī dejojām. Bet šis svētku brīnums mūs pasargāja no tā ,lai mēs būtu priecīgi un veseli.
Šīs sajūtas nevar izstāstīt , tās ir tikai jāizjūt. Jo vairāk ir sajūtu, jo lielāka ir dzīves pieredze un prieks par padarīto. To es novēlu ikvienam, izjūtiet to ko nevar pastāstīt, jo jūsu izjūtas ir tikai jūsu.