Viss, kas ir man apkārt ir izgaršojams simtiem rūgtās un saldās garšās, bet sienas vēl joprojām liekas, tik baltas un tukšas, ka ikvienu krāsainu domu gribas ievīstīt kokonā un noglabāt uz sienas, bet iedomājoties, ka mūsu domu pagalmam dienā cauri izstaigā vairāk nekā 60 000 domu, liekas neticami, ka var palikt laiks arī prāta nomīdītās zālītes ataudzēšanai.
Dažreiz liekas, ka jāatrod špakteļmasa, lai aizšpaktelētu ikkatru, pat vismazāko, nedrošības vai skumju plaisu, lai sajustu laimes hormonus, smaidīgām sejiņām, uzbrūkam tieši tev, un tad vēlams, lai katrai pozitīvai domai un darbībai jautājuma izteiksmē sekotu”jā” ar izteiksmīgu ”protams”. Jāatzīst, ka ik pa reizei ir grūti izdzīt no kūniņām laimes sajūtas, bet tad nāk palīgā vaniļa, kanēlis un kāds oranžs apalītis- apelsīns, laimes hormoni nespēj tureties pretī šo kārdinātāju smaržai un izkūņošanās ir neizbēgama.
Savādi, ka tieši bernības atmiņas mēdz būt viskošākās un ievīstītas saules apskāvienos, bet pieaugot viss mainās, piemēram, mazotnē tik ļoti iemīļotā pļava, kuras vidū bija kalns, bija ziediem apbārstīta un īsts saules nostūris un likās, ka aiz kalna ir skaista pils, līdz kurai kādreiz noteikti aiziešu, bet pēc vairāk nekā 10 gadiem, aizslēpojot pāri kalnam, pils vietā lauku mājiņa un citi vēl labāki kalni par šķērsoto, bet virsū jau riedams skrien suns. Pārbīlis ir stindzinošs, bet ne uz ilgu laiku, tas padodas pašsaglabāšanās instinktam. Aizbēgot no vajātāja paliek briesmīgā, kauliņus drebinošā sajuta, kuru nomaina atvieglojuma visilgākā nopūta un prieks, ka esi dzīvajos un visas tavas ekstremitātes ir savās vietās, vienīgi asinis met salto asinsrites lokos.
Viena no labākajām izjūtu dāvinātājām ir mūzika, kas var būt labāks par tūkstošiem skaņu nianšu saplūstot vienā perfekti skanošā dziesmā? Patīkamā bungādiņu kairināšana aizmirstas, kad sajūties kā siltā vasaras rītā pastaigājoties basām kājām pa rasas pilieniņiem klāto zāli, bet patiesībā arā ir līdz kaulam stindzinoša ziema vai arī krēslā ievītais rudens, kurā nokaltušas pļavas diriģē vējš un kārtējā sačokurojusies lapa apdzen tevi, nočaukstot uzvaras vārdus.
Ir gadījumi, kad rodas problēmas ar tādiem likumpārkāpējiem kā siržu zagļiem, šie kleptomāni var likties nekaitīgi, līdz attapšanās brīdim, kad ievēro, ka visa siržu banka izzagta, atstājot pilnīgu bankrotu un kā lai tādos brīžos kaut ko sajūt bez rūgtuma un slikta garastāvokļa piegaršas, ja sajūties kā savā jūtu pozīciju karā, kurā jūtas ir apsargi, kuri pēkšņi ieraudzījuši, ka kaut kas ir pazudis bez jebkādas skaņas vai signalizācijas ieslēgšanās. Beigās siržu zaglis tiek važots rokudzelžos un viņa starpspēle starp lēmumu un rīcību tiek atzīta par nožēlojamu darbību virkni.
Mēdz būt reizes, kad sajūtos kā liels grauzdiņš, tāds kuru nes cietumniekiem, bet ne jau tāds kurā iecepta vīlīte bēgšanas mēģinājumam, bet parastais grauzdiņš bez jebkādas enerģijas un prieka dzirkstelītes, tikai viena kraukšķīga maliņa līdz otrai, bet tad atceros pagrieziena vārdus- ”pārmaiņas ir tavas,”kas liek no mīmikas skapja izvilkt visdrošāko smaidu un atrast laimes sajūtu, kura varētu būt vītenis, stiepjoties uz augšu, mūžības stīgās.
