Dīvains klikšķis. Iznīcinoša sirēnā galvā. Acīs pēkšņi paradās spilgts gaismas uzliesmojums. Es savaldu spēkus un piecēlos kājās. Nezinu, kāpēc man ir bail. Kur es atrados? Kā es šeit esmu nokļuvis? Galvā sajaucās daudzas domas. Ko darīt? Kur iet? Kas notiks tālāk? Grūti pieņemt lēmumu. Cik dīvaini: mēs katru dienu veidojām plānus uz tālāko nākotni, bet dažreiz baidāmies uzspert priekšā pat vienu soli, tāpēc arī paliekam uz vietās. Cik jauki, ka es šobrīd nokļuvu līdzīgā strupceļā. Viss, mierā, savaldies!
Apskatījos apkārt: redzu tikai garu gaiteni, kas abās pusēs tiecas bezgalībā. Un es viens stāvu divu bezgalību vidū. Tāda sajūta, ka es esmu pavisam viens visā pasaulē. Man ir auksti, kaut arī es neesmu uz ielas. Apkārt viss ir pelēks un tumšs. Gaiteņa ēnas grimst apkārtējā tumsā, aizsedzot visu gaismu, kas varētu rādīt man tālāko ceļu. Tagad neviens nepateiks pareizo atbildi, ir jādomā pašam. Diemžēl tas šobrīd nepadodas tik viegli kā vienmēr. Vienalga. Ir jāiet.
Gadījuma pēc izvēlējos ceļu. Pirmais solis, otrais, trešais... Man paliek vieglāk. Vismaz tā liekas. Mēģinu koncentrēties uz mērķi, bet vienmēr atraujos uz citām domām. Nevaru atcerēties šodienas datumu, nedēļu, pat mēnesi. Varbūt ir vasara, un citur priecīgi bērni skraida pa pludmali, ne par ko nedomājot, brīvi un laimīgi. Varbūt ir ziema, visi paņēma ragavas un slidas, priecājās par pirmo sniegu un gaida, kamēr atnāks Ziemassvētki un Sala tētis un paliks dāvanas zem eglītes. Varbūt... Varbūt citur, bet ne šeit. Šeit ir realitāte.
Ļaunprātīgs gaitenis pamazām parāda man ceļu. Es redzu pagriezienu un skrienu tur cerībā atrast logu, lai apskatītos, kur es esmu, vai durvis, lai atrastu izeju no šejienes prom. Labāk tālāk. Jo tālāk, jo labāk. Tomēr liktenis man logu nedeva, bet deva daudz durvju. Ļoti daudz. Jā, viss ir godīgi – man ir izvēle. Man patīk, kad ir izvēle, bet tagad tā mani īpaši neiepriecināja. Tagad pamanīju, ka durvis ir sanumurētas. Tās ir palātas. Laikam es esmu kādā klīnikā. Kas?!
Dzirdu skaņu līdzīgu pērkonam. Nē, tā ir tekoša ūdens skaņa. Ūdens, dzīvinošs ūdens. Bet nedrīkst priecāties pārāk agri – no Laodzi mēs zinām: „Kaut arī pasaulē nav priekšmeta, kas būtu vājāks un maigāks par ūdeni, tās spēj nopostīt viscietāko priekšmetu.” Uzmanīgi pienācu palātas durvīm, aiz kuras dzirdēju ūdeni, un apstājos. Lēni atveru durvis un ieskatījos iekšā. Pēc pirmā acu uzmetiena viss likās mierīgi, neskaitot ūdeni, kas nekārtīgi un satraukti tecēja no vannas istabas. Es ienācu iekšā, lai paskatītos, kas nav kārtībā, un biju pilnīgi šokēts.
Vannā zem ūdens bija pavisam bāla, zilgana sieviete, kura mēģināja noslīcināties, taisot pašnāvību. Mans sirds it kā apstājās, es sāku drebēt, un likās, ka visa zeme dreb zem manis. Sieviete raustījās no vienas puses uz otro. Es sapratu, ka viņa vēl ir dzīva. Mana stihija arī ir dzīve. Uzreiz sapratu, ka viņu vajag glābt, jo viņa pati vairs nespēj to darīt un vissliktākais, ka viņa arī negrib to darīt. Bet, manuprāt, katram pienācās otra izdevība.
Ātri izņemu viņu ārā. Vajag atcerēties pirmās palīdzības nodarbības. Pārmetu viņu pāri celim un uzliku uz diafragmas. Sāku spiest no abām pusēm ar kāju un roku. Iebāzu divus pirkstus uz mēles. Dzīvo, dzīvo, lūdzu, nemirsti! Sāka atvemt ūdeni. Labi. Tad viņai pēkšņi atveras acis, un es saklausīju vienu maigu vārdu: „Paldies.”
Spilgts gaismas uzliesmojums. Es pamodos mājās, savā gultā. Es drebu, rokas un kājās trīc. Zobi lec turp un atpakaļ. Paņēmu padzerties ūdeni. Nomierinu sevi ar domu, ka tas bija tikai murgs. Jā, tikai murgs, tikai murgs. Labi, ka tas bija tikai murgs un labi, ka esmu dzīvs un mīlu savu dzīvi. „Kas augstu nevērtē savu dzīvi, tas nav to pelnījis,” Leonardo da Vinči.
