Pirms trim krāsu un emociju piesātinātiem gadiem, kad klusītēm tuvojās pavasaris, bet tauriņi vēl nebija modušies, es ieraudzīju tevi, puisi, kas neatstāja mani vienaldzīgu. Tā bija viena no tām retajām dienām, kad manī kā nerimstošs strauts mutuļoja pilna sajūtu gamma.
Rīts, kā jau katrs darbadienas rīts, sākās agri, ar negribīgu acu atvēršanu un izripošanu no gultas, bet tā nebija ierastā skolas diena. Tā bija diena, kad visas savas zināšanas jādodas parādīt un arī skolas godu aizstāvēt uz kārtējo olimpiādi. Ar katru sekundi asinis sāka riņķot ātrāk, uztraukums auga, un šokolāde nepalīdzēja, galvā kā milzīgā katlā jaucās zināšanu kripatas ar domām, kas tobrīd bija pilnīgi liekas. Verot vaļā skolas durvis un ieejot tajā, šķita, ka domas sarosās vēl vairāk, un galva draudēja eksplodēt. Taču jau vēlāk, pārkāpjot kabineta slieksni, viss apklusa, galva bija tik tukša kā pēc ģenerāltīrīšanas. Telpā jau bija sanākuši daudzi gudri prāti, es apsēdos solu pirmajā rindā, jo citas vietas jau bija aizņemtas. Kāda nepazīstama skolotāja deva startu olimpiādei, tika apgrieztas uzdevumu lapas un dzirdamas pirmās nopūtas, starp tām arī mana. Dažas mierīgas ieelpas un izelpas, un es bija gatava sākt. Prātā pamazām atausa nupat zudušās gudrības, uz manas baltās lapas sāka rindoties burtu un skaitļu savārstījums. Pēc pirmās intensīvi strādātās stundas pienāca pirmais domu izsīkums. Lai mazliet atvilktu elpu un ļautu domām pašām sakārtoties pa plauktiņiem, es pavēroju apkārtējos. Mirklī, kad pagriezu galvu pa kreisi, manas acis kā magnēts pievilki tu. Jau atkal es nebiju spējīga sakarīgi domāt, sirds iekšā orķestri diriģēja, meta kūleņus, salto un grieza pat piruetes. Jā, es iemīlējos... Atvērās mani sapņu pasaules vārti, es domāju, kā, tiekot ārā no klases, ar tevi iepazīties: varbūt izlikties neuzmanīgai un nejauši uzskriet virsū vai vienkārši pieiet klāt un sākt sarunu, bet drosmes nebija. Tik daudz muļķīgu domu, ko vadīja traka sirds. Protams, es nebiju aizmirsusi par olimpiādi un tās laika ierobežojumu, bet tas manam skatienam netraucēja ik pēc dažām minūtēm atgriezties pie tevis un risinot uzdevumus sapņot, kā mēs abi kādā klusā parkā kādreiz... Tā ritēja olimpiādei atvēlētais dārgais laiks. Atceros, kā tu, pabeidzis darbu, ar nelielu smaidu sejā izgāji no klases. Mans skatiens neatvadījās, es cerēju tevi vēl satikt. Steigā pieliku punktu darbam un pametu telpu. Bet es tevi vairs neatradu...
Jūtas sirdi nepameta, tās aizmiga, sirdspukstos ieaijātas, atmiņās ieslēgts palika tavs smaids. Es redzēju tevi sapnī, bijām tikai mēs divi vien... Pagāja gads, atkal bija klāt pavasaris un arī olimpiāžu laureātu apbalvošana. Tur starp desmitiem skolēnu es atradu seju, kas sakrita ar atmiņās iesaldēto, tas biji tu. Sirdī iekonservētās jūtas pamodās... Uzmanīgi klausoties izsauktajos laureātu vārdos, es sagaidīju tavējo. Tagad man bija kaut kas vairāk par neaizmirstamu skatienu. Bet arī toreiz es tevi cilvēku pūlī pazaudēju. Bija tikai cerība.
Aizbraucot mājās, sirds un domas nelika mieru, tāpēc es sameklēju tevi sociālajā tīklā, saņēmu visu drosmi un mazliet trīcošiem pirkstiem uzrakstīju. Tu atbildēji. Tā sākās garas sarakstes, kas pēc gada piepildīja to mazo sapnīti - divatā kādā klusā parkā...
