Mans sajūtu stāsts

Terminam „sajūtas” nav noteikta definējuma, bet mēs visi zinām, kas tās ir,kur tās mājo un kādēļ mums tās ir tik svarīgas. Runas par savām sajūtām mums seko ik dienu. Jebkura saruna, jebkura ķermeņa kustība,pat vismazākās trīsas, nosaka mūsu tā brīža izjūtas.
Ir grūti izklāstīt visas sajūtas,kas pārņem mani ik dienu, jo tās ir tik dažādas. Brīžiem pat prātam neaptveramas.. Tās mēdz mani smacēt, bet tikpat raiti atlaist un ļaut ievilkt jaunu, svaigu sajūtu vilni, kurš mani pārceļ pavisam citā sajūtu līmenī.
Manas sajūtas ir kā neprātīgs ceļojums,nē, gluži kā fantastikas filma- tās mani ved pa dzīvi un liek izprast tik daudzos, mistiskos dzīves uzliktos pārbaudījumus. Brīžiem ir sajūta, ka es peldu pa likteņa jūru un slīkstu. Ūdens sāk smelties man mutē, bet es necenšos neko darīt. Es ļauju sev slīkt, jo neredzu krastu, bet tieši šajos mirkļos mani mēdz pārmākt spilgts cerību stars, kurš man liek domāt, cerēt, ka viss vēl var nokārtoties. Ar visiem spēkiem speros uz augšu tieši tik ilgi, kamēr esmu tikusi atpakaļ virs ūdens un mans cerību stars liek man just pilnīgu mieru, ka viss ir kārtībā.
Mans cerību stars, mans augstākais sajūtu baudas punkts ir mani draugi. Viņi katru dienu velk mani tādā sajūtu virpuli, ka brīžiem šķiet ir neiespējami no tā izķļūt. Un tas ir patīkami, tas ir patīkami tādēļ, ka katra izjūta, ko jūtu , esot šīnī virpuli, liek augt manai dzīves pieredzei. Šis virpulis man laicīgi parāda manus laimīgos ceļus un lamatas, kurās nav vēlams iekļūt.
Šodien, sēžot pie galda, rakstot šo darbu, mani atkal pārņem sajūtas- sajūtas, kuras gremdē mani atmiņās, atgādina par visu, kas ir noticis. Gan to kas labs, gan to, kas bijis ne tik labs. Taču tam nav nekādas nozīmes, jo es turpinu virpuļot šodienā, un ļaut jaunām sajūtām sevi pārņemt ik dienu, nebaidoties no tā, ka es kādu dienu atkal nonākšu bezdibeņa priekšā, jo dzīve mums ir viena, bet sajūtas, kuras jāpagūst izbaudīt, ir tik daudz!