Manas izjūtas

„Cilvēks top patiesi liels tikai tad, kad viņa rīcību iedvesmo dziļas jūtas.”
Cik daudz ir visādu brīnišķīgo lietu: gleznas, skulptūra, mūzika, arhitektūra, kino, daba, cilvēku attiecības... Tas viss izraisa cilvēkam dažādas jūtas.
Cilvēks vienmēr ir pilns ar izjūtam, tas ari padara viņu par cilvēku.
Mīlestība, prieks, bēdas, dusmas - tas viss ir jūtas, ar kuram sastopamies katru dienu apkārtējā pasaulē, cilvēkos mums apkārt.
Kāpēc cilvēks jūt? Kā rodas jūtas?
Man liekas, kā jūtas radās no asociācijām. Viss, ko mēs redzam, rada mums asociācijas, bet asociācijas rada jūtas.
Mēs dalām jūtas uz labam un sliktam. Ja, tas ir primitīvi, bet tā ir vieglāk. Labas jūtas ir mīlestība, taisnīgums, bet sliktas ir dusmas un skaudība.
Jūtas - tā ir redzama lieta. Daudzi saka, ka jūtas ir kaut kas abstrakts, ko nevar pataustīt, pasmaržot, tomēr tikai ar vienu skatienu mēs varam atšķirt dusmīgo cilvēku no iemīļota.
Jūtas ir redzamas cilvēku acīs. Ja cilvēkam ir labas jūtas - acis spīd, ja sliktas - tās ir tumšas.
Daudziem cilvēkiem liekas, ka jūtas ir personīga lieta, kurai nav saistības ar tautu. Bet dažreiz ir situācijas, kad visiem ir vienādas jūtas. Vislabākais un visšausmīgākais piemērs ir karš.
Kādas jūtas izraisa karš?
Bailes. Cilvēki baidās no ieročiem, no tumsas, no nāves. Tie baidās pazaudēt savus mīļotus un radiniekus.
Kā cilvēki cīņās ar sliktam jūtam?
Vislabākās zāles ir mīlestība un prieks. Cik slikti mums nebūtu, cieti apskāvieni un labs joks vienmēr palīdzēs.
Atgriežoties pie tēmas par karu un nāvi, ir jāsaka, kā daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti tikt galā ar sliktam emocijām un izjūtam. Es varu to saprast, jo tas ir šausmīgi, ārkārtīgi grūti un cilvēki nepacietīgi cieš.
Kad mēs zaudējam mīļu mums cilvēku, mēs gribām kliegt un raudāt. Mēs esam dusmīgi, tāpēc, ka nesaprotam: ”Kāpēc nomira tieši viņš?”
Visšausmīgākais ir tad, kad cilvēks neko nejūt... nav nekādu izjūtu.
Ļoti bieži, noziedznieki ir cilvēki, kuri neko nejūt. Viņi nogalina un viss. Jūs teiksiet: „Tapāt kā kareivji, nogalina un viss.” Jā, tā ir taisnība, bet mums jāsalīdzina kareivji ar noziedznieku, jāieskatās dziļāk.
Noziedznieki nogalina naida vai skaudības dēļ. Tātad mēs nevaram teikt, ka viņi neko nejūt. Vīniem iz vienkārši sliktas jūtas.
Pēc nozieguma viņi sēž cietumā. Daži saprot, ko ir izdarījuši un pēc tam daudzu gadu laikā nožēlo. Bet daži vienkārši sēž un gaida, kad viņi varēs nogalināt vel reiz... vel vienu upuri.
Tagad parunāsim par kareivjiem. Vīniem jāaizstāv savu valsti un tautas intereses.
Tas ir blēņas, ka kareivjiem nav jūtu. Otrādi, viņi jūt visu. Jā, viņus māca mazināt un dzēst savas jūtas, bet tas ir ļoti grūti.
Kas notiek ar kareivji pēc kara?
Daudzi vairāku gadu laikā nevar vienkārši aizmigt, jo viņiem seko tās jūtas - bailes, kauns par to, ka nogalināja kāda cita cilvēka vīru, tēvu, dēlu, mīļoto.
Kareivjiem ir simtreiz smagāk cīnīties ar savam jūtam, nekā parastam cilvēkam. Tas seko viņiem gandrīz visu mūžu.
Man nepatīk runāt par savam jūtam, pat neskatoties uz to, ka man pašai patīk atvērti cilvēki. Man ir ļoti grūti atvērties citiem, bet es cenšos to darīt.
Cilvēki ir pilni ar jūtam, un es ceru, ka mūsdienās cilvēkiem pārsvarā ir tikai labas izjūtas.
Nebaidieties izjust.