Manu sajūtu stāsts
Sajūtām nav definīcijas, tās mūs pavada visa mūža garumā, no tām nav iespējams atteikties. Sajūtas ir līdzīgas ēnām, ne vienmēr ir pamanāmas, bet vienmēr ir ar tevi. Pat varētu teikt, tavs vienīgais draugs, tik īsts un patiess. Tās tev pastāsta, kā tu jūties - nomākts, skumjš vai - gluži otrādi - pārpildīts ar labvēlīgām emocijām un laimīgs.
Mēs katrs esam unikāli, katram ir savi dotumi, plusi un mīnusi. Tieši tāpat ir ar sajūtām, katram tās ir atšķirīgas. Viens cilvēks, uzzinājis par ceļojumu uz Ēģipti, to nevarēs vien sagaidīt, turpretim otrs jau sāks ilgoties pēc mājām.
Sajūtas ir kā unikumu kopums, tu nekad nevari paredzēt, ko tu izjutīsi, ja tev garām paies kāds svešs cilvēks vai kāds vecs draugs, kurš par tavu eksistenci jau sen ir aizmirsis.
Sajūtas ir mūsu neatņemama ikdienas sastāvdaļa, pat neko nedarot, mēs kaut ko jūtam. Tieši tas ir pats interesantākais, tas ir tāpat kā ar domāšanu, kad cenšamies nedomāt, mūsu smadzenes koncentrējas uz to, un mēs nevaram atbrīvot savu prātu. Arī domājot, ka neko nejūti, tu sāc just visādas kņadas, tev liekas, ka kāds tev pieskaras, sāk niezēt roka utt.
Lai gan sajūtas var izpausties dažādi, tās iedala divās grupās: iekšējās sajūtas un ārējās. Iekšējās sajūtas ir tad, kad kaut kas norisinās tavā ķermenī, tās var būt galvassāpes, potītes sastiepums vai kas cits. Turpretim ārējās sajūtas mēs tveram tad, kad kādu kairinājumu izraisa apkārtējā vide, tas var būt labvēlīgs un arī nomācošs.
Katrs mēs esam redzējuši sapni, no kura pamostamies. Visbiežāk man gadās redzēt kritienu nekurienē vai arī pēkšņu negaidītu auksta ūdens spaiņa uzliešanu. Vēl ir gadījies redzēt sapni, kurā esmu iesprostota milzīgā sērkociņu kaste, no kuras nav izejas. Šādos brīžos sākas panika, un, tās iztrūcināta, es pamostos, kā ar aukstu ūdens spaini aplieta. Šā iemesla dēļ esmu aizdomājusies, kāpēc? Mans viedoklis ir šāds: cilvēka sapņi ir dienā, nedēļā, mēnesī, gadā, piedzīvotais, kas uzkrājas zemapziņā un līdzīgi kā trauks ar ūdeni, pildās, līdz viss sāk plūst pār malām. Šādos gadījumos sapņos redzamas zemapziņas atstātās pēdas, naids , izmisums, skumjas.
Bieži vien cilvēki cenšas apspiest savas emocijas. Varu atzīties, pati arī esmu no tiem, taču, tās apspiežot, cilvēks atsvešinās no apkārtējās pasaules, ieraujas sevī, un var uznākt nervu sabrukums. Šādi vairs nevar justies ērti nevienā vietā, savas reālās emocijas izpaust ir gandrīz neiespējami, jo ir radusies pārliecība- kuram gan tas interesē? Labāk ir nepieļaut jūtu apspiešanu un ļaut emocijām vaļu. Tā tu vienmēr patiesi varēsi izrādīt savas jūtas, nebūs nekādu problēmu.
Sajūtas ir kā viena liela ābece, kura jāmācās visu mūžu, un tāpat mūža beigās to līdz galam nevarēsi izprast. Tā viss ir iekārtots, katrs mēs vairāk vai mazāk paļaujamies uz iekšējo psiholoģiju un domājam, ka visu darām pareizi. Sajūtas mainās ik sekundi, tās nekad nevar būt vienādas.
