Manas sajūtas stāsts. Miša (8)

Šo dienu es atceros miglaini, taču atceros, ka tā bija ļoti saulaina. Tā bija diena, kad ieraudzīju šo mazo melnbalto brīnumu, kas teica "ņau", mani sveicinādams. Es prasīju mammai, kā mēs sauksim šo kaķenīti. Mamma teica, ka tā būs Miša. Es nodomāju - cik muļķīgs vārds.
Mišiņa bija brīnumaina kaķene. Mēs ļoti mīlējām viena otru. Pa dienu spēlējāmies un skraidījām, taču naktī mēs gulējām cieši viena otrai piekļāvušās. Visas dienas bija aizraujošas, jo gandrīz katru dienu notika kāds atgadījums. Tiesa, ne vienmēr tas bija kas jautrs, citreiz Miša bija sasitusi kādu vāzi, apēdusi kādu puķi vai saplēsusi aizkarus.. Visvairāk viņai patika skatīties pa logu. Viņa sakļāva ausis, kad cilvēki skaļi runāja vai strīdējās, izskatīdamās tā, it kā visu saprot, un rādīja ilkņus, kad garām lidoja kāds bezkaunīgs zvirbulis.
Jā, Mišiņas dzīve tiešām bija saistīta ar logu... Kādā vasaras naktī, kad par gulēšanu nebija ne domas, es lasīju R. Ezeras stāstus, kamēr Miša, klausīdamās sienāžu čīgāšanā, virtuvē sēdēja uz palodzes. Es piegāju viņai klāt un teicu: "Kāpēc tu tāda sabēdājusies?" Viņa tikai piemiedza lielās dzeltenīgi zaļās ačteles. Nesaņemot atbildi, devos uz istabu. Tad pēkšņi mamma iekliedzās. Es zināju, kas ir noticis, es to sajutu, ar asarām acīs skrēju uz virtuvi. Mēs skrējām lejā pa trepēm. Es nevarēju paelpot, domāju tikai par to, ka viņa būs dzīva. Uznesu viņu augšā un noguldīju uz segas. Es gulēju viņai blakus un solīju, ka viss būs kārtībā, bet viņa jau bija mani pametusi. Vai varbūt es biju pametusi viņu? Es vēlējos, kaut būtu viņu vēl reizi nobučojusi, vēl reizi pateikusi, ka mīlu viņu, kaut būtu paņēmusi viņu no tās sasodītās palodzes! Es nepārdzīvotu tik ļoti, ja viņa būtu nomirusi no vecuma, bet, lai cik tas banāli neizklausītos, viņa vēl bija tik jauna. Vēl nesen viņa man sēdēja klēpī, bet nu mēs abas mirušas gulējām uz grīdas.
Mēs nolēmām viņu apglabāt mežā. Mēs gājām, jo transports tik vēlu nebrauca. Tas bija garākais ceļš manā mūžā un arī visbezemocionālākais. Neatceros, par ko domāju un vai vispār domāju. Neatceros, vai man bija auksti vai karsti, vai es vispār biju savā ķermenī. Atceros tikai to, ka bija saullēkts un kā viņa bezpalīdzīgi gulēja kastē, un es noglaudīju viņu pēdējo reizi, un viņas spalvas pielipa pie manām rokām. Aprokot kasti, es apraku daļu sevis.
Pēc Mišas nāves mēģināju pārdomāt to liktenīgo dienu ar vairākiem citiem atrisinājumiem un klusībā ticēju, ka tas nav mans stāsts, tā nav mana sajūta, tas ir kaut kas, kas tūlīt aizlidos gar koku skumjajām galotnēm un atnesīs man manu Mišiņu.
"Miša nav muļķīgs vārds," es saku, noglaudīdama jaunā runča Mika galvu...