Manas sajūtas stāsts noteikti sākas ar mazu atskatu bērnībā. Kā radās sajūtas, kas ir pirmais, ko atceros un ko man nozīmē pieskāriens. Ikviena dvēsele vēlas sajust gan fizisku, gan garīgu baudu. Bet kur gan sākas visas šīs sajūtas, pirms tās tiek dotas apkārtējai pasaulei? Pašā cilvēkā, protams. Tās aug, pilnveidojas un nobriest, lai tās varētu tikt atdotas apkārtējiem, tā rodas mīlestība. Visspilgtākā sajūta, noteikti, ir mīlestība.
Kad es piedzimu, man stāstīja, ka nabassaite bijusi aptinusies ap manu kaklu trīs reizes, tas noteikti radīja neiedomājamas sāpes, bet par laimi, neko tādu neatceros, jo kā gan zīdainis, vēl jo vairāk-jaundzimušais- var kaut ko atcerēties? Bērnībā esmu sajutusi pietiekami daudz sāpju- man uz galvas ir rēta, ko radījis krītošs matu lakas flakons, uz pirkstiem ir rētas no to ievēršanas mašīnas durvīs, taču tās sāpes, kas man radījušas neizdzēšamas sāpes, es neatceros. Pirmās īstās sāpes, ko atceros ir tās, kuras man radīja kaimiņu kaķis. Man no viņa joprojām uz kājām ir rētas, šīs sāpes ir tik spilgtas, ka liekas, ka tas bijis tikai vakar. Kāpēc es spēju atcerēties šīs fiziskās sāpes? Kādēļ manas smadzenes tās nav izdzēsušas no atmiņas? Es domāju tāpēc, lai atceros, ka ne vienmēr viss norit tik gludi, kā gribas, jo kaķi, kurš cīnās ar kādu citu kaķi, glaudīt nevajag, to var pavērst arī pret cilvēkiem- ja centīsies kādu aizstāvēt, tas cilvēks var pagriezties pats pret Tevi.
Sajūtas ne vienmēr ir negatīvas, tās ne vienmēr ir sāpes. Pieskāriens ir viena no skaistākajām sajūtām pasaulē. Mātes pieskāriens ir vissvētākā lieta, kas vien var būt- māmiņa apskauj, kad lepojas, kad jūties slikti, kad vienkārši vēlas, lai nekad neaizmirsti, ka viņa vienmēr būs blakus. Glāsts nozīmē, ka mīlestība pastāv. Manuprāt, glāsts ir mīlestības fiziskā forma. Visu dzīvi cilvēki meklē sev patvērumu un mīlestību, vēlas, lai būtu kāds, kurš apskauj. Gluži kā Selindžera romānā „Uz kraujas rudzu laukā” galvenais varonis Kofīlds grib, lai viņu apskauj. Viņš pat nolīgst sev meiteni, tikai, lai tā viņu mierinātu, lai gan beigās pārdomā. Viņa nodomi ir tikai glāsti. Ikviens domā, ka caur glāstiem viņš tiek mīlēts vairāk kā caur seksuāla rakstura pieskārieniem.
Lai mīlētu pasauli, vispirms ir jāmīl pašam sevi. Vispirms jāatrod laime un pašapmierinātība sevī. Var šķist, ak tas ir bezgala vienkārši taču, lai uzkāptu cita cilvēka debesskrāpī, jāuzkāpj savā. Kā rakstījis Jānis Klīdzējs -„Nekad savā mūžā tu vēl nebiji īsti ieskatījies sevī pašā. Tu pēkšņi esi vientulīgs un meklē otru. Pavadoni. Draugu. Sarunu biedru. Balsi. Un atbalsi. Bet kā ir ar tiem, kas atraduši šo Otru, šo Draugu, šo Sarunu biedru, kas nemaz nav dzīva persona, cilvēks, vīrietis vai sieviete. Un tiem neesot bailes ne no kā. Tiem esot liela drosme dzīvot un dzīvē atrast jaunus, vēl neredzētus debesskrāpjus. Tas ir, nevis dzīvē, apkārtnē, bet sevī pašā.” Šo citātu vienkārši nevar saīsināt, tas ir tik skaists un patiess, ka atbilst visam, ko cilvēks meklē. Katram ir jāsaprot, ka ir jāsāk ar sevi un tad pienākums ir mīlestību „laist apritē”.
Manas sajūtas stāsts ir caur mīlestību un sāpēm, bet bez sāpēm nepastāv mīlestība. Sāpes un mīlestība viena otru papildina, tās nepastāv viena bez otras. Lai kāds būtu cilvēks, viņš vienmēr tieksies just. Cilvēks vēlēsies glāstus, pieskārienus, apskāvienus un visu, lai justos mīlēts, jo dažreiz nepietiek ar garīgajām sajūtām. Citiem laime ir fiziskajā baudā, ko iespējams radīt mākslīgi ar kādu apreibinošu vielu, bet tas jau ir kāda cita sajūtas stāsts, ne mans.
