Pirmā elpa. Kliedziens aizpild istabu. Tavs maigais smaids un asaras...Ar drebošām rokām tu paņēmi mani un piespiedi pie krūtīm. Es to nevaru atcerēties...
.
...bet tā taču bija, māt?
Es redzu jūru. Kur mēs bijām? Tumši mākoņi aizklāja debesis. Lietus lāses krīt uz zemi, vējš šūpo manus bērnu ratiņus. Jūra. Es to labi atceros. Tik pievilcīga, dziļa un nesasniedzama. Šī bilde uz mūžu paliks manā prātā, tā ir pirmā atmiņa.
Tas mākonis līdzinās lidmašīnai. Vai tu tā nedomā? Brīnos, vai es varētu aizsniegt debesis ar roku. Tās izkatās tik tuvu. Māt, kāpēc debesis ir zilas? Varētu būt zaļas, tev patīk šī krāsa. Lūdzu, nedusmojies, vai es jautāju par daudz? Piedod.
Vai es jau teicu, ka tu esi vislabākā?
Šodien pirmā skolas diena, bet es negribu tur iet. Vai es varētu uz visu dzīvi palikt maza? Lūdzu?.. Jā, es dzirdēju, tagad esmu liela meitene. Tāda dīvaina sajūta. Tik daudz cilvēku ir apkārt. Ziedi, lentītes un baloni. Es nezinu, vai man izdosies...Mirklīti! Kur klase? Vai viņi aizgāja? Māte, ko man darīt? Stāvu blakus durvīm, asarām krist ļaujot.
Tu esi vēlu mājās, visu dienu strādā. Skolā stāstīja, ka mātes lasa pasakas uz nakti. Kāpēc tu man nelasīji? Nespēlējies ar mani?.. Vai tev grūti bija? Es prasīju par daudz? Bet zini..
.
...tu joprojam esi vislabākā.
Māte, dažreiz gribas raudāt. Kāpēc tēvs mus pameta? Es knapi viņu atceros, bieži skatos bildes. Vai tu arī, staigajot pa ielu, jūties ļoti vientuļa? Es drīz jau skolu beigšu, bet cenšos paslept skatienu.
Māt, kā tas ir?.. Sēdēt uz tēva pleciem?
Pirmā mīlestība. Sirds dauzas kā traka, stulbs smaids no katra pateiktā tev, TEV, man vārda. Ceļi trīc. Jūties samulsināts. Un saule liekas siltāka, dzīve spilgtāka. Vai es varētu apstādināt laiku? Nē.
Tu apskauj citu meiteni un prasi padomu: "Ko man darīt? Kā iegūt viņas sirdi?'
Jūtas kā putni cenšas izrauties no sirds, sava būra. Ar nagiem darot pāri, zaudot spalvas dejā. Kliedziens sastingst kaklā. Mirkšķinu, izraidot nevēlamas asaras. Līks smaids uz lūpām un tikai viena velēšanās - tikt mājās. Nokrist pazīstamos apskāvienos un raudāt...Māte sapratīs. Viņa arī ir sieviete.
Vai nav smieklīgi? Tik bēdīgi. Mēs dzīvojam bargā pasaulē. Ļoti negodīgā pasaulē. Man vairs nav rītdienas.
Kāpēc kliedz uz mani? Ej projām! Vai nevari likt mierā?! Neesmu es vainīga! Ko tu piekasies? Tā ir mana dzīve. Es darīšu, ko gribu.
Gadi iet uz priekšu. Uz kalendāra lapas pazīstams datums. Kāda šodien diena? Laimīgu dzimšanas dienu, māt. Laimīgu dzimšanas dienu. Un it kā vajag svinēt. Smieties, smaidīt, jokot. Bet...es redzu tavas grumbiņas. Vai tev ir smagi? Kādeļ tik dreb rokas? Tu slimo arvien vairāk, bet nesaki par to. Kāpēc es uz tevi kliedzu?..Teicu rupjus vārdus. Gribēju es aizbēgt un nekad vairs neredzēt. Gadi iet un neapstājas. Sirmi mati, bāla seja. Tu zini, man nav drosmes pateikt, ka es tik ļoti mīlu tevi. Ticu, ka es nezaudēšu. Ne tevi, ne šo cīņu. Pretinieks ir laiks, bet balva esi tu. Un gadi iet uz priekšu. Neapstāsies pulksteņi, es jau zinu to. Mana cīņa beigusies. Es zaudēju, es atzīstu. Saullēkts katru rītu. Saulriets katru vakaru. Gads aiz gada nesās prom. Un zini ko?
