Izmisuma spertie soļi

Nekad īsti neesmu zinājusi, kas ir emocijas. Nevis tās uzspīlētās un izdomātās, bet gan īstās. Neesmu izjutusi īstas sajūtas – patiesas, skaistas. Vienmēr esmu bijusi kaut kur pa vidu starp sajūtām un domām. Starp sliktām sajūtām un neizlēmīgām domām. Mana dzīve līdz ar emocijām un sajūtām atrodas virpulī. Nekas nav konkrēts. Kuru katru brīdi var notikt kas tāds, kas ieraus mani dziļāk šajā tukšumā.
Un tāpat arī šoreiz. Ir drēgns ziemas vai, kā es teiktu, agra pavasara vakars. Šajā mazajā pilsētā ielas ir tukšas. Garām pabrauc viena mašīna. Tās gaismas uguņi mani apžilbina, apstulbina. Es skrienu. Iela ir tumša un vāji apgaismota. Nelielā atblāzma, kas atspīd no lielajām, reti izvietotajām laternām, veido spocīgas ēnas, kas stiepjas ceļa garumā, cerēdamas mani ieraut tumsā. Es nebaidos, es turpinu skriet. Kārtējais notikums, kas liek man saprast, ka no problēmām nevar aizbēgt. Taču tas mani neietekmē, es skrienu. Šī nav pirmā reize, kad es aizbēgu no izvēles. Es skrienu, lēnām samazinot tempu. Es pārstāju skriet, garie soļi pārvēršas arvien īsākos un īsākos, līdz es apstājos pavisam. Tālumā redzu laternu, tā raustās. Raustās, raustās līdz pēkšņi ar lielu troksni izdziest pavisam. Elektrības švirkstoņa un dzirksteles, kas sprakšķēdamas krīt uz asfalta, liek man satrūkties. Atsākot iet, es sajūtu vēju. Tas plivina un plēš manus matus. Neciešu to sajūtu, es uzlieku kapuci un turu to ar abām rokām, lai vējš nenopūš. Aizkaitinājums. Bieži izjūtu aizkaitinājumu pret lietām, ko es nevaru mainīt. Arī pret vēju.
Lūk, esmu nokļuvusi krustcelēs. Gan savas dzīves, gan arī ceļa krustcelēs. Tieši pie izdzisušās laternas. Stāvu un nezinu, ko iesākt. Nezinu, pa kuru ceļu man doties. Ceļš, kas ved uz kreiso pusi, ir apgaismots ar pāris blāvām laternām un ved garām dzīvojamām ēkām. Ja nogriežos uz labo pusi, ceļš, kas mani sagaida, ir tumšs, neizgaismots un baiss. Nezinu, uz kurieni tas ved. Tomēr ne visai bieži, izvēloties apgaismoto ceļu, izvēle izrādās pareiza. Reizēm šis ceļš izskatās apgaismots un drošs, bet ne vienmēr tas ir dzīves īstais ceļš, kurā varu sevi pierādīt. Cik es sevi atceros, mana dzīve vienmēr sastāvējusi no neizlēmības un neziņas. Un iespējams, arī izmisuma. Vienmēr esmu pieņēmusi tos vieglākos lēmumus un izvēlējusies vieglākos ceļus, pa kuriem soļot. Paveros debesīs. Ir skaists, zvaigžņots vakars. Zvaigznes kā mazas laternas debesīs spīd man visapkārt. Atrodu Mazos Greizos Ratus, paceļot pret debesīm pirkstu, savelku visas mazās zvaigznītes ar iedomātu līniju. Cik sevi atceros, mazai patika tā darīt. Tā es mēdzu saprast, ka dzīvē vari sasniegt visu, vajag tikai nokļūt no viena punkta otrā, no zvaigznes uz zvaigzni.
Es saprotu, ka man nevajag gaismu, ievērību un slavu, lai kļūtu par to, ko es vēlos. Es speru drošu soli pretī neizgaismotajai ielai un uzsāku gājienu. Gar ceļa malām šūpojas nenopļautie zāles stiebri, kas mijas ar nenokusušo sniega kārtu. Liekas, ka ēnas ar saviem garajiem, tumšajiem pirkstiem aizraus mani prom no šīs dzīves. Tomēr sajūtas par izvēles pareizību ir stiprākas par mani. Līdz ar to atbilde uz dzīves uzdoto jautājumu ir man rokā. Smaids manā sejā vijas kopā ar bailēm par gaidāmo. Laikam manas dzīves sajūta vienmēr ir bijusi neziņa. Neziņa par visvienkāršākajām lietām – ko vilkt mugurā, vai ko ēst brokastīs. Arī par sarežģītākām, tādām kā skolas maiņa vai izvēle – piedot draugam vai tomēr nē. Vienmēr neziņa. Atbilde uz jautājumu pārāk daudzos gadījumos ir bijusi „nezinu”. Taču tagad es zinu, ko vēlos sasniegt un kas es gribu būt. Sirdī ielīst patiesa laime par sevi. Beidzot īstas sajūtas. Beidzot emocijas, kas liek sirdij ielīksmoties. Es turpinu ceļu, līdz redzu divas mazas gaismiņas tālumā. Tās pāraug arvien lielākās, līdz es saprotu. Automašīna. Tā apstājas. Es iekāpju un aizbraucu. Nu es zinu.