Varbūt es nejūtu tik spilgti, tik plaši; varētu būt pat ,ka tas, ko jūtu, ir vien iedoma. Iespējams ir arī tas, ka tā ir ikvienam (Sokrāts teica:„Es zinu tikai to, ka neko nezinu”). Un tomēr, pat ja var iedomāties prieku vai dusmas, bailes vai bēdas, neticu, ka tikpat precīzi, tikpat īsti, var iedomāties mieru. Ne jau tā, kā to izjūt. Nav iespējams iedomāties, kā būtību atstāj viss un kā tagad tukšo telpu aizpilda biezs, ne gluži balts tvaiks. Gaišs, visaptverošs
Caur to atnāk skaidrredzība, bet tad caur ko nāk tas pats? Kā tieši tas mūs ieskauž, šis miers?
Tas var atnākt caur jebkādu vidi jebkādā laikā, tomēr biežāk kā ne, tas nāk uz vienatni, uz krāšņu prāta skatījumu. Man krāšņs prāta skatījums ir ārpus mājas, ārpus pilsētas un ārpus cilvēku loka. Ērgļu klinšu augšā, kur tik daudz ko var pārredzēt vai mežā, kura koki ir tik ļoti vecāki par mani, vai ar basām kājām stāvot seklā un stindzinoši aukstā dzidrūdens upē...
un miers!
To gandrīz nevar sajaukt ar jebko citu! Tikai miers tā apslāpē domu valodas, vien miers rada tik tukši skanīgu laimi, vien mierā tik skaisti jaucas viss: gan zeme, gan debess, gan ūdens, gan gaiss, gan cilvēks pats, gan tas, ko viņš izjūt. Miers ir saplūšana. Saplūšana, bez kuras dzīvojot to kāro vēl vairāk un vairāk.
Mans miers ir manas pastaigas, kuru laikā fotografēju ainu detaļas (nevis ainas pašas). Pastaigu laikā arī klausos mūziku austiņās, un, tā kā esmu iecienījusi alternatīvās mūzikas dziesmas, kurām pārsvarā ir nopietni, brīvdomīgi vārdi, tās padara manu mieru nesaprotamu. Mistisku. Stiklainu. Miers nojauc mana prāta uzbūvi, atstādams vien sevi un to, kas ir ārpus ķermeņa.
Rodas neesamības sajūta. Kad izjūtu mieru, nemaz nepastāvu, tā šķiet. Vai vismaz nepastāvu kā kaut kas ārpus domas, nepastāvu kā fiziska, taustāma būtne.
Tā ir mana visspilgtākā sajūta. Miers, saplūšana, nepastāvēšana...
