Man ļoti patīk pavasaris, tik ļoti, ka to visu vēlos kādam paust un pastāstīt, kādas sajūtas manī mīt vērojot to. Man patīk dzert bērzu sulas un izbaudīt to mazliet saldo garšu, man patīk ikkatra bērza zaļā lapiņa, kuras krāsa mani iedvesmo. Tik patīkams šķiet siltais laiks un saule, kas dažubrīd iespīd sejā. Tik patīkami ir just vēja silto pieskārienu un dzirdēt brīnišķīgās putnu dziesmas, un redzēt, kā dzidrais, bet tik aukstais, strauta ūdens raiti čalo, ka pat zosāda uzmetas.
Jau kopš bērnības man ir patikusi zaļa krāsa, kura līdzinās tikko uzplaukušas bērza lapiņas krāsai. Līdz ko es ieraugu kādu lietu šādā krāsā, manī uzreiz uzplaukst smaids. Manā istabā pat tapetes ir zaļas, un dīvāns arī. Tagad augot man, es saprotu, ka viss zaļais man saistās ar dabu, jo tā taču ir pasaules dabas krāsa. Ne velti pavasaris ir mans iemīļotais gadalaiks. Man ļoti patīk tas laiks, kad sāk plaukt bērzu lapas. Tās ir tik pasakaini zaļā krāsā, ne pārāk tumšā, ne pārāk dzēlīgā, bet gan silti zaļā krāsā. Kā gribētos, lai vien visa pasaule šādā krāsā būtu. It īpaši manī atplaukst smaids, kad bērza plaukstošos zariņus varu ielikt vāzē, kuru nolieku savā istabā uz galda. Tas ir vēl viens papildinājums manai ideāli zaļajai istabai. Tikai trūkst tur manis zaļā – ar zaļiem matiem, ar zaļu apģērbu un ar zaļām acīm. Tas sanāktu tik ideāli. Viss zaļais, kas ir man apkārt, iedvesmo mani rakstīt un tas šķiet tik ideāli – rakstīt par lietām, kas mani apbur.
Šajā laikā ir patīkami pastaigāties ārā, jo nav ne pārāk auksti, ne pārāk karsti, bet gan silti. Man patīk pastaigāties pa pļavām, un reizēm apgulties zaļajā zālītē, un just saules un vēja silto pieskārienu. Dažu brīdi saule maigi iespīd sejā, un vējš plivina matus, tad saules gaismā redzamo to skaistā krāsa. Tas ir tik patīkami, ka viss tas šķiet tik apbrīnojams un pat reizēm nereāls. Reizēm pat gribētos aizmirsties no visas pasaules un aizmigt, pat negribētos celties, bet gan palikt tik ilgi, cik ilgi vien tas ir iespējams, un izjust patīkamās emocijas. Tad mani pārņem miers. Šķiet, ka viss, kas ir apkārt ir zudis, un pastāv vienīgi miers, klusums un laime. Šādos brīžos var atslēgties no visas pasaules, un nedomāt par rūpēm vai pārdzīvojumiem. Tad manī valda vienīgi laime. Es varu vienīgi izbaudīt visu, kas man ir apkārt – visu savādi zaļo krāsu, silto sauli un fantastisko vēja pieskārienu.
Katru pavasara dienu es bieži pastaigājos gar upes malu, jo man patīk vērot ūdens straumi un dzirdēt tā čalas, klausīties putnu dziesmās un priecāties par tām. Ūdens ir tā lieta, uz kuru var skatīties mūžīgi. Un tas tiešām tā arī ir. Kaut vai mierīgi apsēsties un klausīties it visās skaņās, kas apkārt virmo. Tad atkal šķiet, ka viss ir tik ideāli, pat nav, par ko raizēties. Brīžiem es varu vienkārši apgulties, un skatīties uz visu, kas man ir apkārt. Un ko es redzu? Ko es jūtu? Ko es dzirdu? Zilas debesis. Silta saule. Zaļa zālīte. Putnu dziesmas. Ūdens čalas….. Tik pasakaini tas šķiet.. Tiešām kā īstā sacerētā grāmatā, kuru neapnīk lasīt un lasīt, bet gan gribas jau zināt tik daudz. Tādas lietas var vienīgi tikai apbrīnot un nebeigt par tām sapņot.
Vienīgi žēl, ka piedzīvotās emocijas var izbaudīt tikai pavasarī. Žēl, ka arī tāda nav ne vasara, ne rudens, ne ziema. Bet varbūt tā pat ir labāk, jo tad jau man, iespējams, pavasaris neliktos tik interesants, un es nevarētu atšķirt katra gadalaika emocijas. Bet ir jāizbauda tas, kas man patīk visvairāk, un es zinu, ka tas ir pavasaris, kurš spēj mani apburt. Tam jāturpina būt tātad pašam kāds tas ir – tik savādi zaļam pavasarim ar visām savām īpatnībām.
