Manas sajūtas stāsts

Mūsu dzīve sastāv no sajūtam un pārdzīvojumiem, kurus pēc tam tu atceries visu mūžu. Mana dzīve – ir viens liels un aizraujošs piedzīvojums. Tads piedzīvojums mani sagaidīja manā Dzimšanas dienā.
Pagājušā gadā es svinēju savu astoņpadsmito dzimšanas dienu un es vienmēr velējos nosvinēt tā, lai to dienu es varētu atcerēties visas dzīves gaitā. Tā arī notika. Divdesmit trešais decembris nav vissiltākais laiks Rīgā, tapēc es svinēju restorānā ar saviem tuvakājiem draugiem. Kad visi jau bija uzdavinājuši dāvanas, mans mīļais pacēlās un sāka uzsaukt tosti: „Katja, tu esi brīnišķīga sieviete, kurai līdzīgu es nekad neesmu saticis. Tāpēc, tavā dzimšanas dienā es gribu uzdavināt tev... Jaunā Gada satikšanu Parīzē!” Tas bija tik liels pārsteigums, ka es nevarēju runāt. Manas sajūtas bija tik satriecošas, ka es sāku raudāt. Braukt nedēļas ceļojumā ar savu miļo uz Parīzi, vai tā nav pasaka? Pēc tam atklājās, ka tas bija ne tikai brauciens Pārīzē, bet tas bija tūrs caur Amsterdamu un Vāciju. Manai laimei nebija gala, tas bija tik pārsteidzoši! Tā bija vislabākā manas Dzimšanas dienas svinības. Mēs aizbraucam agri no rīta un vakarā jau nakšņojam viesnīcā Polijā. Otrās dienas vakarā mēs jau bijām Amsterdamā. Mums bija ļoti pozitīva un jautra gīde. Visa ceļošanas laikā viņa stastīja anekdotes, interesantus gadījumus, daudz jokoja un vienmēr visus uzmodrināja. Pateicoties viņai un professionāliem vadītājiem mēs nebijām noguruši pēc tādas ilgas braukšanas. No rīta mums jau bija ekskursija Amsterdamā. Mēs apmeklējam siera ražotavu, pēc tam bijām brilliantu muzejā un tad apstaigājām pilsētas centru. Es nevaru salīdzināt šo pilsētu ar citiem, Amsterdamu nevar aprakstīt vardos. Skaistas vecas mājas, kanāli, draudzīgi cilvēki, viss ir domāts cilvēkiem. Šajā pilsētā visi brauc ar riteņiem, sākot no berniem un beidzot ar pensionāriem. Velosipēdu Niderlandē ir tik daudz, ka to kopējais daudzums ir lielāks nekā valsts iedzīvotaju skaits. Visi rupējas par pilsētas tirību un skaistumu. Nākamajā dienā mēs jau bijām Parīzē. Man šķiet, ka mēs bijām visās ievērojamās vietās – sākot no Luvra un beidzot ar Elisejas laukiem. Tur bija tik skaisti! Mums paradīja Monmartra kalnu un krāšņāko baznīcu, kur mēs esam daudz fotografējuši. Tad mēs aizbraucām uz Fragonar smaržu muzeju. Mēs uzzinājam daudz ko par smaržām un tās vēsturi, kā tie tiek izgatavoti, kā arī nopērkām pāris pudelīšu. Nav brīnums, ka Parīzi sauc par modes galvaspilsētu. Tomēr Parīze atklāja arī savus citus noslēpumus. Centrā jau reti var satikt isto francūzi, vairakums ir vai nu emigranti, vai nu turisti. Bet tas nemaz netraucēja baudīt kultūras un arhitektūras mantojumu, kuru franči sakrāja vairākos gadsimtos un iemūžināja to visu savā skaistajā galvaspilsētā. Es nekad nedomāju, ka to varēšu apskatīt reālajā dzīvē, tie bija tikai sapņi. Man visvairāk patīka Trokaderas bulvāris, kur ir lieliska panorāma uz Eifela torni. Tajā bridī es sapratu, ka esmu nokļuvusi pasakā. Mēs svinējām Jauno Gadu pie Eifela torni ar šampanieti rokās. Tas bija mans visskaistākais un romantiskais ceļojums.
Tas bija liels un aizraujošs piedzīvojums, un es esmu ļoti laimīga par to, ka mani sapni par Parīzi tik ātri reālizējās. Tagad es zinu, ka varēšu stastīt saviem bērniem un mazbērniem par savu dzimšanas dienu svinībām Parīzē.