Pagājušajā gadā daudziem mūsu skolas skolēniem patika iet uz graudu kaltēm, jo tur ļoti labi var spēlēt paslēpes. Tā nu es un mana klasesbiedrene A. izdomājām kadā saulainā pavasara dienā aiziet uz tām kaltēm un apskatīties, kas tur tik interesants ir. Viss bija ļoti labi līdz brīdim, kad ieraudzījām ka pakaļ velkas klasesbiedrs E. Mēs atļāvām viņam nākt līdzi. Kad bijām kaltīs, E. piezvanīja viņa mamma. Mēs ar A turpinājām staigāt pa kaltēm, bet E. kaut kur pazuda. Mēs attapāmies tad, kad tuvumā izdzirdējām E. mammas motorollera rūkoņu. Mēs apjukumā nezinājām ko darīt, tādēļ prātā iešāvās 3 idejas.
variants būtu, iet ārā pa parastajām durvīm un noskaidrot, kas īsti ir noticis. Tas nebūtu diez ko labi, jo mēs zinājām, kāda ir E. mamma un ka ar viņu sarunāt neko nav iespējams.
Otrā iespēja -Skriet ārā pa otru pusi, bet tur bija pilns ar nātrēm un dadžiem. Tas nebūtu labi, jo tad mums viss niezētu un būtu pilni mati ar dadžiem, bet būtu izdevīgi, ka mēs aizbēgtu no E. mammas.
Trešā ideja ir, uzlīst pašā augstākajā kalšu tornī un gaidīt, kamēr E. mamma aizbrauks prom. Būtu nepatīkami - mēs sasmērētu drēbes, jo tur bija ļoti netīrs, toties mums nevajadzētu sastapties ar E. mammu.
Apjukumā mēs izvēlējāmies otro variantu līdām cauri visām dzēlīgajām nātrēm un ātri skrējām līdz taciņai, kas ved no Rožupes centra. Vienalga, lai kā censtos aizbēgt, viņa tā kā kāds izsitējs izleca mums priekšā. Mēs stāstījām ka nākam no ciemata centra un kaltēs nemaz nēesam bijušas, bet nebija tā vērts, jo E. jau mammai bija pateicis, ka pa kaltēm vazājās ar mums. Viņa mamma uz mums bļāva kādas 10 minūtes, bļāva par to ka mēs esot E. izrāvušas no pēcstundām un tamlīdzīgi. Strīds iedziļinājās līdz pat runai par kaušanos. Nezinu vai E. mamma nobijās, vai arī viņai apnika ar mums strīdēties, viņa aizbrauca mājās. Bet es ar A. par šo atgadījumu skaļi izsmējāmies. Tas bija piedzīvojums, kuru tik vienkārši nevar aizmirst.
