Autors: Marija Rozevska / Rīgas Zolitūdes ģimnāzija
Vērtējums: +3
Vērtējums: +3
Es spēlēju klavieres. Te esmu tikai es un mūzika. Neskatoties ne laiku, ne uz apstākļiem, es spēlēju, spēlēju, spēlēju. Manā priekšā stāv Riharda Dubres notis, tikko saņemtas no viņa rokām. Man grūti lasīt notis, tomēr es saprotu, ka tā ir īsta mūzika.
Es sāku spēlēt, un mūzika plūst caur pirkstiem. Manas domas jau aizlidoja citā pasaulē. Es vairs neesmu šeit. Es atrodos sirreālā pasaulē, kur nav nekā patiesa. Skudriņas skrien pār muguru no mūzikas skaņām. Vairs nav grīdas zem kājām.
Es jūtu, ka esmu viena vienīga pasaulē un spēlēju dabai, debesīm, Dievam. Kāpēc es esmu tik apburta ar mūziku? Parastas skaņas, tikai astoņas notis, bet kāda mūzika... Disonanses, akordi, glissando... Cik burvīgi tas skan!
Mūzika! Īstā mūzika: Bahs, Šopēns, Grīgs, Bethovens... Viņu mūzikā ir dzirdama mīlestība, nemiers, bailes zaudēt mīļoto. Viņu jūtas ir tuvas man un man gribētos to parādīt caur mūziku. Negribētos spēlēt tikai tāpēc, lai sagatavotos eksāmenam, lai spēlētu tā, kā vajag. Vēlos nospēlēt to tā, kā jūtu šo mūziku. Tā ir mana iemīļotā mūzika. Man liekas, ka es visu dzīvi varētu pavadīt, spēlējot klavieres.
Dzīvojot tik strauji mainīgā pasaulē, mēs dažreiz pat nepamanām, cik skaista mūzika ir visapkārt. Tagad, spēlējot Riharda Dubres skaņdarbu, es saprotu, ka visas problēmas ir tik niecīgas... Spēlējot klavieres, var izteikt visas emocijas. Visu! Klavieres ir manu jūtu un domu dienasgrāmata. Visu var izteikt ar mūziku...
Es pat nevaru izteikt vārdos, cik tas ir burvīgi – spēlēt klavieres.