Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ

Manas sajūtas stāsts

Autora bildeAutors: Polina Degtjareva / Rīgas Zolitūdes ģimnāzija Vērtējums:  +11
Vērtējums:  +11
Aiz loga ir pavasaris. Jau siltāk un spožāk spīd saulīte, čivina putniņi, kūst

pēdējais sniegs ... Bet es ļoti gribētu atgriezties ziemā, ziemā aukstā un sniegainā.

Kāpēc?! Vai Jūs zināt, ka īsta ziemas sajūta rodas tikai tad, kad to rada ziemas prieki.

Sniegiem klātās tāles, kalni, saule un baltā mirdzumā zaigojošā daba. Es stāvu kalna

galā, zem kājām čirkst sniegs, dziļa ieelpa, sekundes simtdaļa un es metos lejā, galvu

reibinošā piedzīvojumā, līčuločiem traucoties pa kalna nogāzi. Vai nav skaisti un

satriecoši?!

Bet visu pēc kārtas… Pirmo reizi es uzvilku kājās slēpes Riekstu kalnā astoņu

gadu vecumā. Atceros, kā tētis teica, ka rīt brauksim uz Riekstu kalnu, es esot jau

liela meitene un man jāmācās kārtīgi slēpot! No sākumā es biju ļoti priecīga, bet pēc

laika noskumu, jo nezināju, vai man izdosies.

No paša rīta atbraucām uz Riekstu kalnu. Ziemas prieku baudītāju bija

jau ļoti daudz. Aizgājām īrēt man slēpes un zābakus, jo man savu vēl nebija. Es

uztraucos, visapkārt tik daudz cilvēku, tik daudz slēpot gribētāju – lieli un mazi, jauni

un ne tik jauni, zēni un meitenes, vecāki un bērni, pat vecvecāki. Laiku pa laikam

jautāju vecākiem: „Sakiet, lūdzu, vai man pietiks slēpes un zābaku?” Izrādījās, ka ar

slēpošanas inventāru arī nav tik vienkārši. Atceros, ka nomas darbinieks jautāja, kāds

ir mans svars, augums un apavu izmērs. Apavu izmēru vēl varējām uzreiz nosaukt,

bet visu tēvs uzreiz nemaz tā nevarēja nosaukt. Toreiz es pat nesapratu, kāpēc bija

jāzina svars, augums… tagad gan to zinu, jo slēpju un nūju garums ir atkarīgs no

slēpotāja auguma.

Ļoti grūti bija ielīst tajos, pirmajos slēpju zābakos, tie bija ļoti smagi un neērti.

Iet zābakos, ar slēpēm uz rokām bija nepanesamas mokas, nekādas prieka sajūtas...

dodoties uz kalnu pacēlāju. Negribēju tētim izrādīt, ka mans prieks ir zudis, sakodusi

zobus, saņēmusi visus spēkus, devos uz mācību trasi. Sākumā es domāju: „Oho, tas

kalns nav nemaz tik augsts, kā izskatījās no malas!” Domāju, ka izdosies ar pirmo

reizi. Bet tikai ar trešo reizi es varēju nokļūt Riekstu kalna virsotnē un arī tad ar kalna

pacēlāju palīdzību. Tomēr, nostājoties kalna virsotnē, bija „tāda sajūta” – ka nemaz tā

īsti lejā braukt negribas. Varbūt tas tāpēc, ka negribējās krist un negribējās savaldīt to

ātrumu, ar kuru vēl nevarēju tikt galā. Manas šaubas un uztraukumu palīdzēja pārvarēt

mans tētis. Viņš droši nostājās man priekšā un kontrolēja ātrumu un manas kustības.

Un tā ,lēnām slīdot lejā no kalna, „pieķēru” sevi pie domas: „Cik lieliski!” Bija sajūta,

ka es lidoju nevis slēpoju! Es braucu tik ātri, ka pat neredzēju citus slēpotājus trasē.

Es lieliski tiku galā ar sevi, savām bailēm un uztraukumu. Redzēju, cik apmierināts un

lepns ir mans tētis. Es nobraucu no Riekstu kalna, es to varēju!

Tagad es slēpoju Latvijā, Itālijā, Austrijā, Zviedrijā, Igaunijā, Slovākijā, Čehijā,

Polijā, Šveicē un droši traucos no augstajiem kalniem, pa stāvajām nogāzēm, un

mani vienmēr pavada lidojuma sajūta un pirmās, neaizmirstamās sajūtas Riekstu

kalnā. Kalnos es piedzīvoju neatkārtojamas sajūtas, gūstu pozitīvas emocijas, baudu

ātros nobraucienus, iepazīstos ar jauniem, aktīviem cilvēkiem, kuri līdzīgi man izjūt šo

brīnišķo lidojumu. Tagad esmu īsta ziemas prieku baudītāja.
Komentāri
Nav neviena komentāra

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register