Katrs no mums šai pasaulē ir ienācis caur Mūžības rokām un veido savu un citu dzīvi ar savu attieksmi, domām un enerģiju pret lietām parādībām, cilvēkiem un pasauli kopumā. Pasaulē ir daudz brīnumu, bet vislielākais brīnums esam mēs paši, jo mums ir dota redze, dzirde, oža, tauste un garša, bet tās kopā veido mums tik ļoti ikdienišķo, bet tik nozīmīgo vērtību kopumu, bez kurām mēs nevarētu pasauli redzēt tik daudzkrāsainu kā varavīksni. Šī brīnumainā pasaule veido manu sajūtu un izjūtu stāstu.
Cilvēka izjūtas un sajūtas ir saistāmas ar katra cilvēka personību, iekšējo dvēseles starojumu un bagātību. Cik dažādas ir situācijas, tik dažādi ir cilvēki. Iespējams, katrs cilvēks uz vienu un to pašu spēj paraudzīties no dažādiem rakursiem.
Piemēram, mūsdienu pasaulē ir jūtamas dusmas – izjūta, ko katrs kādreiz piedzīvojis. Kāds to saprot kā iemeslu sākt karu, citam tā ir pamestības sajūta, bet man? Man tā ir izjūta , kuru kaut reizi esmu izjutusi pret vairākiem cilvēkiem.
Ja kādam dusmas izpaužas, gāžot mēbeles, citam iesitot, tad man tās izpaužas kā atrašanās klusumā. Es sevi varētu dēvēt par klusuma burvi (gluži kā rakstniece Zenta Mauriņa dēvējusi tik iemīļoto rakstnieku Kārli Skalbi).
Kārlis Skalbe savās pasakās un dzejā spēja pat visikdienišķāko lietu pārvērst par vērtību, to pašu viņš izdarīja ar klusumu.
Tāpat atšķiras arī redzējums uz pasauli un cilvēkiem. Kāds pamana tikai negatīvo, tādējādi izjūtot naidu, sāpes, dusmas, paniku un citas nelabvēlīgās izjūtas, bet kāds pamana tikai pozitīvo – laimi, prieku, drošības sajūtu. Ir labi izjust gan slikto, gan labo, jo kā gan citādi mēs novērtētu labo.
Iespējams, arī pieminētajai Z. Mauriņai ir bijis gan fiziski, gan psiholoģiski smagi visu mūžu atrasties ratiņkrēslā, tomēr viņa ir apliecinājums tam, ka mīlestība, cilvēciskums, neatlaidība, pozitīvisms spēj uzvarēt ļauno!
Cilvēkmīlestība ir izjūta, kas mums dod visvairāk un nodrošina arī visas pārējās. Ja mēs nemīlētu, mums nesāpētu, ja kāds neturētu mums doto solījumu. Mēs nespētu izjust laimi un prieku bez mums mīļajiem un tuvajiem. Citi saka, ja esi iemīlējies, jūti tauriņus vēderā vai dzirksteles, savukārt citi, ka zem kājām pazūd pamats un tu pacelies debesīs. Cik dažādi! Kādam mīlestību atnes princis uz balta zirga vai Supermens, bet kādam tas vienkārši ir skolasbiedrs, bērnības draugs vai vienkārši svešinieks.
Nereti mūsdienās cilvēki vēlas tikt uzklausīti, tāpēc par savām izjūtām stāsta citiem – draugiem, vecākiem vai pat psihologiem, bet, lai cik detalizēti tu viņiem izstāstītu, viņi tevi līdz galam nesapratīs, jo cilvēks pats sevi pazīst vislabāk.
Tāpēc katram ir jāiemācās mīlēt pašam sevi un tad apkārtējos. Mīlot sevi, tu savas izjūtas sapratīsi labāk, un, kad būsi izpratis, ko jūti pret sevi, varēsi saprast, ko jūti pret citiem. Mūsdienu cilvēki ir pārliecināti, ka zina, ko jūt, bet tā nebūt nav. Jaunieši savām otrajām pusītēm saka, ka viņus mīl, bet viņi pat nezina, ko tas nozīmē. Vai tā nav tikai ārišķība? Tā vien liekas, ka Mīlestības vārds ir zaudējis savu nozīmi, jo cilvēki to vairs neizprot.
Bet ir sajūtas, kuras kāds saprot labāk, bet kāds sliktāk. Tomēr galu galā cilvēki atrod veidu kā izpausties. Daži nodarbojas ar sportu, citi glezno, kāds māca bērnus, bet kāds atrod citu veidu. Mans veids ir rakstīšana. Lai izpaustu savas sajūtas, es tās izlieku uz papīra lapas.
