Jau apkārt kādi seši gadi kopš smaržīgā maija, kurā vēji traucās maniem matiem cauri. Ak šīs sajūtas- neizsmeļamās un tīrās. Tik dzidras domas, atceroties jaukos skatus... Ne tādus kā tagad, bet tomēr... Sajūta, kas tu man esi? Bangojošs emociju stāvoklis? Vai gluži vienkāršs miers, kas nostabilizē, atlaiž savilktos plecus un ļauj ievilkt plaušās gaisu dziļāk nekā ikdienā? Bet varbūt tu esi tukša glāze, kurā pēc garām sausuma naktīm un dienām ieplūst dzidrais dzīvības ūdens? Kas man ir emocija, sajūta, vieglie pleci, dziļā elpa un pilnā glāze?
Ir 2007. gads. Es mācos 7. klasē un esmu liels un patstāvīgs zēns. Maija smarža maigi plūst nāsīs tik viegli, ka gribas pacelt rokas, un varbūt izdosies pacelties virs saules pielietajām ielām. Esmu ceļā uz skolu, lai saņemtu diplomu par savu veiksmīgo startu olimpiādē. Solis ir līksms, nedaudz atsperīgs, sejā smaids un sirdī prieks. Pēc īsa brīža es esmu draugu un skolas biedru kompānijā, gaidot liktenīgo brīdi, kad izskanēs mūsu vārdi, lai triumfā dotos uz skatuvi saņemt diplomu par paveikto. Kā vienmēr jūtos mazliet satraukts, to maskēju ar smaidīgo seju un citas, tādas pašas sejas, man raugās pretī. Krēslu rinda aiz muguras ir gadrīz tukša, var dzirdēt vien dažas klusas čalas. Tagad, atceroties šos brīžus, es teiktu pagātnes Agrim:
„Neskaties atpakaļ! Veries tik uz priekšu, parunā ar draugiem un gaidi savu kārtu! Dieva dēļ, neskaties atpakaļ!”
Viņš neklausīja. Kā tāds mazs un ietiepīgs puika, viņš ignorēja manus vārdus un pavērsa skatu sev aiz muguras. Tik daudz es lasīju viņa acīs. Tik daudz es jūtu atceroties. Nemanāmi notrīcēja ceļi, uz brīdi aizcirtās elpa, pirksti palika mīksti kā kūstošs vasks, un vēderā kāds kutināja. Tieši man aiz muguras sēdēja šī burvīgā dāma. Un es skatījos viņā kā hipnozes varā. Tik īsā brīdī es apmaldījos viņas acu labirintos, iebridu dziļi viņas smaida pļavās un klausījos labi noskaņotajā balsī, kas kā melodiski impulsi atbalsojās manā prātā. Tās skatiens kļuva it kā jautājošs, un es pavēros atpakaļ. Smaga izelpa... Kas gan es esmu, lai pelnijis būtu šīs apburošās dāmas skatu? Bet bija jau par vēlu- degošā jūtu liesma spieda saprātu un kautrību ar seju pie zemes un dzirksteļoja spilgtās nokrāsās. Atskatos. Atskatos. Atskatos...
Es pagātnes Agrim ļaušu laboties. Ja reiz tik tālu esam tikuši, tad pasaki tai ko jauku, kaut nākamajā dienā, starpbrīdī. Bet viņš atkal mani ignorēja. Kad redzēja meiteni garām ejam, tas ierāvās stūrī, čokurā. Viņš nolaida acis lejup un skaitīja plankumus uz raibās grīdas. Un naktīs runāja lielais mēness, radio skanēja folks un indī roks. Tik sentimentālas sāpes jutis es nebiju nekad. Tā pagāja trīs gadi, varbūt četri. Katrs gads tik vienādi saldsērīgs. 9. klase bija galā, katram savi virzieni un ielas. Tā arī nepārkāpa Agris pussolīti sev pāri, lai siltākas būtu ziemas. Piektajā gadā kopš liktenīgajiem Darba svētkiem meitenes skatiens bija izdzisis no prāta. Varbūt, lai tiktu cita cildināta, varbūt, lai tiktu dota atelpa. Kas zina?
Vizuļoja Rīga visās debess pusēs. Es apstaigāju Vecrīgu šodien viens. Ļaudis priecājas un smaida tāpat kā es- klasē septītajā. Un smaidu arī tagad. Kas zina, kas tālāk nāks, kādi labirinti būs jāizstaigā? Tagad manī bango emocijas, bet tajā pašā laikā miers, atbrīvoti pleci, un es dziļi ievelku gaisu plaušās, izdzeru ūdens glāzi...Es iemīlējos. Mani Darba svētki.
Komentāri
Agris Tālis Vane16.03.2014. 23:55
Jā, Tev ir šī lieliskā iespēja lasīt darbu, zinot visus notikumus un ,pat savā ziņā, esot to dalībnieks :)
Eduards Kuzmenko16.03.2014. 23:45
Zinot par kādu dāmu ir šī runa, skats uz šo darbu ir nedaudz savādāks.
