Aiz loga līst. Es sēžu uz palodzes un vēroju lietus lāšu sacensības uz mirdzošās loga rūts. Un , gluži tāpat kā šie pilieni, manī iekšā sāk riņķot emocijas, notikumi un izjūtas. Iekšā iesmeldzas, un es saprotu, ka to rada nevis nepatīkamais, bet patīkamās lietas, kas palaistas prom. Manu sajūtu stāsti, atmiņas, domas par labo.
Man patīk vasaras. Ne tikai tāpēc, ka ir silti, bet arī tāpēc, ka varu sajusties brīvība, un šī sajūta mani iedvesmo. Brīvībai nepatīk skola, pienākumi, uzspiesti noteikumi. Šīs lietas veido brīvības kā izjūtas ienaidnieku sarakstu. Brīvībai manī patīk daba, draugi, smiekli un joki, kas atraisa cilvēku un ļauj izbaudīt katru dienu. Brīvība mīl izgulēties, jo viņas pasaulē nepastāv modinātāji un agri rīti. Tāpat tā neieredz noteikumus, tie ir kā milzīgs žogs, kas brīvību saspiež, un laika gaitā tā sarūk un sarūk, beigās izzūdot pavisam. Ja brīvību spētu runāt, tā noteikti kliegtu, ka katram vajag brīžus kad domās vai realitātē aizbēgt no pelēkās ikdienas un it kā aizlidot saules pilnajās debesīs. Un, jā, putni, kas lido, kur vēlas un kā vēlas, ir brīvības mīļākā lieta šajā pasaulē.
Tomēr dziļi manī, aiz visa labā, gluži kā lietus mākonis aiz saules ir paslēpies slinkums. Slinkuma vienīgais prieks ir dienas, kad tam izdodas uzvarēt iedvesmu un likt man palikt gultā. Neko citu viņam nevajag – tam ir slinkums domāt, ko likt darīt ar pārņemto ķermeni. Mans slinkums brīnumaini spēj izaugt liels un palikt lipīgs kā košļājamā gumija tieši tad, kad man ļoti vajag paveikt kādu nopietnu darbu. Tajā brīdī, kad viņš saņem visu savu niecīgo gribasspēku rokās un aplipina katru manu iedvesmojošo domu, katru radošo darbību un rosīgo ideju, tās paliek pelēkas un lipīgas un saplok kā pārdurti baloni. Tomēr, jo ilgāk slinkums dzīvo manī, , jo vairāk es esmu iemācījusies to apspiest un ignorēt. Bet slinkumam ir liels slinkums dusmoties, tāpēc man nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu, kad slinkuma pelēkā, lipīgā masa tiek paslēpta tālā domu stūrī. Tur slinkums turpina slinkot, līdz pamana , ka citas sajūtas novēršas un atkal sāk augt. Nebeidzama cīņa, taču ceru, ka reiz man izdosies uzvarēt to un iznīcināt slinkumu pavisam.
Kad slinkums ir aizdzīts un brīvība lēnām jauc nost sētu ap sevi, manās domās un sajūtās ienāk iedvesma. Tā nekad nenāk viena, bet vienmēr kopā ar enerģiju, smaidu un optimiskumu, paverot jaunu skatu uz dzīvi. Šis kvartets gandrīz vienmēr darbojas kā viens veselums, taču no visiem mīļākā man ir iedvesma. Pēc cīņas ar sajūtu tumšajiem tēliem , tieši iedvesma mani izrauj no pārmetumu jūras. Tā atsauc atmiņā visus jaukos projektus, ko gribu iesākt, paņem mani aiz rokas un palīdz atrast nepieciešamo. Tad pieliek arī savu darbu un palīdz pabeigt iesākto. Taču reizēs, kad iedvesma nogurst, man jācenšas pašai tikt galā ar iesākto, kas ne vienmēr izdodas, jo ļauties bezdarbībai šķiet vieglāk un pareizāk. Taču tad atkal uzrodas šis kvartets un pat ar spēku liek man turpināt iesākto. Un ar laiku palīdzība vairs nav nepieciešama , jo šīs sajūtas ir disciplinējušas mani.
Izdzirdu būkšķi zem manis un attopos no pārdomām. veros logā un redzu, ka lietu ir nomainījuši saules stari, kas rotaļājas ar gandrīz nožuvušajiem lietus pilieniem. Augstu debesīs mirdz varavīksne, kas liek man atcerēties par savām pārdomām. Nodomāju, ka varu justies lepna, ko šie trīs piemēri nav vienīgie, arī pārējām manām sajūtām ir savi stāsti. Citai – skumjāks, citai laimes pilns un enerģisks. Taču saprotu, ka katras šīs sajūtas stāsts, lai cik niecīgs tas liktos, veido manu lielo stāstu, ko kopā jāliek un jāveido man pašai.
Joprojām sēžot uz palodzes un domājot, es saprotu, ka katru manu sajūtu iemieso kāds tuvs cilvēks, vai notikums, par kuru atceroties, gribas ļaut attiecīgajai sajūtai pārņemt mani un ļaut valdīt pār manu prātu, kustībām. Un pēc tam es jūtos attīrījusies no visa negatīvā un sliktā.
