Manas sajūtas stāsts. Saule (1)

Beidzot saule ir izlīdusi no baltajiem, apnicīgajiem mākoņu palagiem. Brīnumainā kārtā tas ir manu depresīvo garastāvokli mainījis uz labo pusi. Cik gan daudz var dot saules parādīšanās! Tas visu dara spilgtāku, krāsaināku, intensīvāku, ka uzreiz rodas ilgas pēc vasaras, pēc siltiem vakariem Rīgā, pēc riteņbraukšanas, ceļošanas. Vienalga, kur, galvenais ir process. Ir vieglāk nedomāt par to, kas nepatīk, uztrauc vai nežēlīgi kaitina, jo krāsu dēļ es pamanu visu skaisto, gaišo, krāsaino, kas visu laiku bijis apkārt, bet slēpies aiz pelēcīgi ēnainiem toņiem. Tāpēc es arī stāstīšu par sauli. Saule, kura ir tik mainīga, bet vienmēr gaidīta...ja nu vienīgi tu dzīvo tuksnesī, bet šoreiz runa nav par to.
Man aizdomāties licis D.H. Lorensa stāstu krājums „Saule”, kuru man ieteica lasīt ārpusklases lasīšanā. Ļoti priecājos, ka šoreiz nolēmu lasīt man ieteiktu, nezināmu grāmatu, lai arī autoru zināju. Nav brīnums, ka viņa darbi ietekmējuši daudzus rakstniekus, jo no tā, ko esmu lasījusi, esmu sapratusi, ka viņš līdz vissīkākajām detaļām māk aprakstīt sajūtas, tāpēc, lasot šos stāstus, es vēl vairāk novērtēju sauli, gan īsto, gan emocionālo, un nevarēju nedomāt par to, kā tas ir – gulēt saulē. Palaist vaļā. Ļauties. Tas brīdis, kad tu apzinies laiku, kurā atrodies. Tik atbrīvojoša un eksistenciāla sajūta.
Tas bija tā – jūnija vakars tā ap 18.00, kad cilvēki steidzamos darbus ir padarījuši, pienākumi izpildīti, ir pienācis laiks, kad var atpūsties, apstāties. Vai vismaz iet lēnāk. Ir tāds salds nogurums, visaptveroša, labi padarīta darba sajūta, kuru uzsūcu arī es, lai arī visu dienu neko neesmu darījusi. Es iekāpju vilcienā un apsēžos blakus pusmūža sievietēm, kas sev pie kājām nokrāvušas simtiem maisiņu un somu, un tāda paša vecuma vīriešiem, kam līdzi ir tikai avīzes. Man prātā ir iespiedusies viena tāda reize. Es pat neatceros, vai apzināti meklēju vietu, kur manu seju apspīdētu saule, bet nu tādā es apsēdos. Vilciens atiet no Centrālās stacijas, un skats, braucot pāri Dzelzceļa tiltam, vienmēr ir skaists, tāds suvenīru atklātnīšu skats. Kad izbraucam no Torņakalna, es aizveru acis, un te nu tas ir! Brīdis. Tā sajūta, kuru es vasarā gaidu visvairāk. Tu esi viens starp daudziem, bet ne vientuļš vai vienaldzīgs (kā uzraksts uz vienas no ēkām Torņakalnā saka – vienaldzība ir nāve; labākais grafiti), bet gan mierīgs un piepildīts. Tā sārtā gaisma, kas spīd caur plakstiņiem, rada to īstāko siltumu, gan emocionāli, gan fiziski. Tāda sajūta, ka šūnas aktivizējas, lai izjustu visu, ko saule dod neprasot. Tu pēkšņi sajūti katru ķermeņa pleķīti, kas ir saulē. Tā jau saka, ka dod tiem, kas neprasa. Un es skatos caur plakstiņiem kā zibinās ēnas. Vēl labāk ir tad, ja sēž tuvumā atvērtam logam, pa kuru pūš tas siltais vasaras vējš un plivina tavus matus un izskrien caur matiņiem uz skausta un rokām. Jocīgi, ka mēs, varenie cilvēki, nespējam kontrolēt vietas un laiku, kad pār mums nolaidīsies atklāsme!
Saule rada gaidas, ka varbūt aiz nākamā stūra būs tā brīža atblāzma. Nekad nevar zināt, vai būs tas vējš, tā gaisma, tas noskaņojums, bet tas visu padara vēl interesantāku. Brīdis, kad neapgrūtina draudzenes pļāpas, jo kaut kas ir gaisā, ka negribas izdvest nevienu lieku skaņu. Brīdis, kad apzinies, ka ir pienācis gaidītais. Brīdis, kad apzinies laiku. Sprauga starp vienu darbību un otru, kas neļauj tām saplūst. Mēs, nu labi – es, bieži dzīvojam pagātnē vai ar domām nākotnē, tāpēc tas mirklis ir kā svaigs gaiss, kas apskaidro apdullušās smadzenes un uz brīdi tu visu redzi skaidri un par neko neuztraucies, jo viss taču ir redzams. Brīdis, kad laiks vienlaicīgi apstājas un turpina ritēt. Manuprāt, tā ir tā lielā, īstā dzīves jēga – mirklis. Es novēlu katram atrast savu brīdi.