Autors: Katerina Namavīra / Rīgas Zolitūdes ģimnāzija
Vērtējums: +2
Vērtējums: +2
Jūtas ir kā mūzika. Tik skaistas un unikālas, tik īpašas un dažreiz pārsteidzošas. Es gribu baudīt šo mūziku visu mūžu. Es gribu smieties un smaidīt citiem. Es gribu palīdzēt katram, izdarīt visu, kas ir manos spēkos. Es redzu apkārt tik daudz dažādu cilvēku, un mana sirds ir mierīga. Es esmu viena no daudziem, nieka lāse lielā pasaules okeānā. Šajos brīžos man patīk vērot pārējos, mēģināt saprast, ko viņi jūt.
Dažreiz es gribu būt vientulībā, lai mani neviens nevarētu sasniegt, lai mana pasaule nekad neaizietu aiz mana ķermeņa robežām. Es gribu būt maza, lai neviens neredzētu manas jūtas, manas sāpes. Bet, skatoties apkārt un saprotot, ka šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kas labi mani zina, kas saprot mani, kas redz manu dvēseli, es gribu būt liela, man gribas kliegt, lai cilvēki dzirdētu mani, lai viņi saprastu mani. Dažreiz es gribu būt daļa no kaut kā liela un grandioza. Es raujos uz zvaigznēm, ilgojos pēc kaut kā īpaša un burvīga, pēc kaut kā jauna un pārsteidzoša. Es gribu izzināt citu pasauli, citas debesis, citus cilvēkus, citas jūtas. Tad gribu būt cits cilvēks, es gribu, lai mani sapņi piepildītos, es gribu stāvēt tur, manā sapņu vietā, un just laimi. Šajos brīžos es sabirstu daliņās. Viena no tām ir laimīga, ka viņai ir šī dzīve, ka viņa var paveikt visu, par ko bija sapņojusi. Bet cita ir skumja. Šī daliņa saprot, ka viņa vienmēr būs šeit, piesieta pie vietas, pie pelēkas ikdienas. Un tad realitāte sit mani ar sapratni. Es varētu izdarīt visu, lai tikai dvēsele nebūtu paslēpta manā ķermenī, lai tikai mans ķermenis nebūtu pielīmēts pie šīs vietas. Un tad asaras skrien pa manu seju un kaut kas sāpīgs rodas krūtīs…
Kaut es tikai būtu kaut kas citāds, lai es tikai nevarētu just.
